Pirms 95 gadiem, 1929. gada 7. jūlijā Valteros, Jūrmalā dzimis Eduards Pāvuls – aktieris, kuram sākotnēji bija jāiznāk no ēnas pozīcijas aiz Dailes teātra tā dēvētā pirmā aktiera Harija Liepiņa. Atstājis spilgtus nospiedumus gan uz Smiļģa nama skatuves dēļiem, gan pie dažādu režisoru vadītajām kinokamerām, Eduards Pāvuls savā profesijā nonāca pavisam nejauši.
Abonentiem
Četrrāpus, ar cepuri zobos. Kā Eduards Pāvuls kļuva par aktieri
Grāmatā “Latvietis vējā” tās autore, žurnāliste Elita Veidemane piemin akciju, kuru pirms Eduarda Pāvula 75. jubilejas 2004. gadā organizēja laikraksts “Latvijas Avīze”. Tajā jebkurš, kurš vēlējās, tika aicināts uzrakstīt aktierim apsveikuma vēstuli.
Viena no tām, kuras autore ir skolotāja Ingrīda Pulekse, iekļauta arī grāmatā. Lūk, fragments:
“Visās Pāvula intervijās es saskatu kādu kopīgu līniju, kādu stingru, nemainīgu domu un atziņu: “Dzīve tāpat kā māja: bez stingriem pamatiem tā būs šķība un greiza.” Manuprāt, šo domu Pāvuls neattiecina tikai uz savu mūžu vien, tai ir plašāks skanējums: to viņš bez šaubīšanās varētu attiecināt uz visas mūsu valsts dzīvi. Es parakstos zem katra vārda.”