Kā tu atradi šo brīnišķīgo sievieti?

Viss patiesībā sākās ar tēmu, nevis sievieti. Viss sākās no manām bailēm novecot. Es gribēju pārliecināt sevi, ka spēju novecot tā, kā vēlos pati, un 70, 80 gadu vecumā būt es pati. Tas, kas mani baida visvairāk, ir nevis fakts, ka mūsu ķermenis noveco, bet tas, ka es nebūšu es pati intelektuāli, psiholoģiski. Es baidos, ka nespēšu ar to samierināties. Lūk, tieši tāpēc es sāku meklēt sievieti, kas nebūtu padevusies vecuma stereotipiem, īpaši tiem, kas saistīti ar Austrumeiropu. Mēs parasti ignorējam sirmgalvjus, īpaši sievietes. Viņas pēkšņi ir neredzamas un pazūd no sabiedrības.

Tu pirms tam pazini Viku?

Es zināju par Vikas eksistenci. Es gāju uz viņas ballītēm. Es apbrīnoju viņas enerģiju. Tāpēc es viņai lūdzu, vai viņa negrib doties ar mani šajā trakajā ceļojumā. Tas tiešām bija traks ceļojums. Teju piecus gadus garš. Beigu beigās, kad viņa mani un manas idejas iepazina, viņa piekrita.

Vai viņa bija jāpārliecina? Filmā tomēr atklātas diezgan personiskas lietas.

Es domāju, dziļi sirdī viņa ir aktīviste. Viņa cerēja, ka ar šo filmu iedvesmos citus vecākus pilsoņus, īpaši sievietes, ņemt savu dzīvi savās rokās un kaut ko ar to izdarīt, nevis tikai sēdēt un gaidīt, kad mazbērni atbrauks apciemot.

Tieši šī ideja viņai iepatikās. Problēma gan bija tāda, ka Vika ir ļoti noslēpumains cilvēks, kad lieta nonāk līdz privātajai dzīvei. Filmā viņa gan atklāj dažus stāstus, par kuriem nezina pat viņas dēli.

Kāpēc viņa tad uz to visu parakstījās?

Es viņai teicu: ja tu neparādīsi savas vājības, ja neatvērsies, neviens neticēs, ka arī viņiem var būt tik krāšņi un skaisti dzīves norieta gadi. Ar visām sāpēm un slimībām, ar reizēm pieaugošu vientulības sajūtu, ar to visu nav jāpārtrauc dzīvot. Tieši tas viņai lika piedalīties filmā un sākt atvērties.