Romāna galvenais varonis Žans Roskofs, nesen šķīries un pensionējies pasniedzējs, ir uzrakstījis grāmatu par mazzināmu amerikāņu dzejnieku Robertu Vilovu, kurš pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā no Amerikas emigrējis uz Franciju un pat sācis dzejot franciski. Literārajam pētījumam iznākot, būtu teju vai loģiski, ka tas netiktu plaši ievērots, taču šī ir tā retā reize, kad Roskofa grāmata saceļ skandālu!

Pētnieks nav to gaidījis. Vēl vairāk – saceltā jezga viņu mulsina, kaitina un biedē. Lasot atsauksmes par savu darbu, Roskofs prāto: “Viss bija gan taisnība, gan meli. Es lasīju falsificētu protokolu. Kas sagrozīts ar konkrētu mērķi. Negodīgu. Tas nav godīgi. Tas neesmu es. Tas nav mans darbs. Un tieši tas bija pats dīvainākais: pašam sevi nepazīt, lasīt tāda cilvēka portretējumu, kurš neesmu es, bet kuram tomēr ir mans vārds.”

Tad nu Žanam Roskofam ir jāizlemj, ko darīt. Ar novecojuša dona Kihota cienīgu sparu, mulsa sašutuma pārņemts, viņš cenšas nevardarbīgi un godīgi cīnīties pret nostādnēm, kas tiecas iznīcināt gan viņa darbu, gan viņu pašu.

Rakstnieks Žanu rāda kā pagurušu pusmūža vīrieti, kurš pēc šķiršanās zaudējis savu sievišķīgo otru pusi un ir daļēji apdzisis, bet nekādā gadījumā nav ļauns vai aizspriedumains. Taču mūsdienu pasaulē raganu medības ir vismaz tikpat populāras, kā senatnē. Ja esi pasludināts par nepareizo, visdrīzāk, iespēja attaisnoties tāpat būs caur “ūdens vai uguns pārbaudi”, pat tad, ja tā nenotiks burtiski, slīcinot vai sadedzinot.

“Etampas gaišreģis” ir romāns, kas lasītāju izaicina un mudina sarosīties, nopietnāk apzināties savu pozīciju šajā dzīvē. Kas mēs esam un kas ir svarīgs, bet kas – atmetams un nesvarīgs? Kā un kāpēc tik plaši darbojas izslēgšanas kultūra un kāpēc mēs tai piešķiram tik lielu varu? Kāpēc mēs visbiežāk šādos procesos tikai noraugāmies?

Ābels Kantēns ir godalgota franču rakstnieka un advokāta Alberika de Gejardona literārais pseidonīms. Par romānu “Etampas gaišreģis” autors saņēmis vairākas Francijas literārās prēmijas, tostarp “Maison rouge” un prestižo “Prix de Flore”, kuru 1994. gadā iedibinājis populārais rakstnieks Frederiks Beigbeders.

Pieejama arī e-grāmata. Izdošanai ieteikusi un no franču valodas tulkojusi Inta Šmite.