:format(webp)/nginx/o/2023/01/10/15071378t1hb045.jpg)
“Beidzot normālas gleznas,” aplūkojot ciklu “Cauri tumsai”, kurš ievada apmeklētāju Andra Eglīša darbu pasaulē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pagrabstāvā, noteica kāda no muzeja darbiniecēm. Iespējams, šāda atskārta piemeklēs vēl kādu izstādes apmeklētāju, iepazīstoties ne tikai ar gleznām, bet arī ar mākslinieka paveikto tēlniecībā un instalācijās.
Pārskatāmā pagātnē raugoties, Eglīša “ielaušanās” Nacionālā mākslas muzeja telpās ir ne tikai formāla, bet arī jēdzieniska. Savā ziņā to varētu uztvert kā iztēlota trio noslēdzošo posmu – vispirms mākslas un vēstures cienītājus aizrāva Vilhelmam Purvītim veltītā monumentālā ekspozīcija, tad kā nākamā sekoja ne mazāk grandiozā satikšanās ar Jāzepa Grosvalda intensīvo devumu (traģiski īsa mūža ietvaros) Latvijas mākslas vēstures kopainā.
/nginx/o/2024/08/27/16318614t1h7d39.jpg)
Un tagad kārta Andrim Eglītim, Purvīša balvas laureātam (2013) un Latvijas pārstāvim (kopā ar Katrīnu Neiburgu) 56. Venēcijas mākslas biennālē (2015). To, ko mākslinieks ir atklājis savā 25 gadu ilgajā radošajā darbībā, nu iespējams līdzatklāt patiesi vērienīgā ekspozīcijā “Izstāde. Daži iztēles un matērijas satikšanās gadījumi”.
/nginx/o/2024/08/27/16318589t1hef12.jpg)
“Andris Eglītis ir mākslinieks, kuru es vienmēr esmu uzskatījusi par ļoti labu gleznotāju, bet, jāsaka godīgi, viņš ir arī ļoti labs būvētājs,” stāsta muzeja direktore Māra Lāce, apliecinot: “Un to mēs šajā izstādē arī redzam.
Viņš ir nesaraujami saistīts ar dabas izjūtu un ar dažādiem dabas materiāliem. Tas ir samērā riskants moments viņa darbu eksponēšanā un ienešanā muzeja vidē un tās noteikumu ievērošanā. Tomēr mūsu sadarbība šajā ziņā ir bijusi ļoti rosinoša.”