Pirmais varonis, kuru filmā iepazīstam, ir jauns vīrietis, vārdā Džošua Barbo, ap 30 gadus vecs. Viņš izmanto mākslīgā intelekta (MI) programmu “Project December”, kurā “sazinās” ar savu mirušo draudzeni Džesiku.

“Es šīs programmas parādīšanos uztvēru kā dāvanu. Kā iespēju nocelt sev no pleciem milzīgu smagumu, kuru biju nēsājis sev līdzi uz pleciem kopš Džesikas aiziešanas,” vīrietis stāsta. Reiz pavadījis pie datora visu nakti un turpat arī aizmidzis. Pamostoties rītausmā, viņš pamanījis, ka čata logs vēl arvien ir aktīvs un Džesika turpina “gaidīt” viņa atbildi uz pēdējo jautājumu.

“Piedod, es aizmigu,” viņš uzreiz uzrakstīja, pirms vēl bija paspējis izdarīt jebko citu.

Džošua nenoliedz, ka viņš labi apzinās pretargumentus “Project December” izmantošanai – ka šī programma vispirmām kārtām neļauj viņam dzīvot tālāk, bet nemitīgi kavēties pagātnē. Taču emocionālais iztukšojums bija darījis savu un vīrietim prasījās pēc kaut neliela iekšēja piepildījuma. Pēc Džesikas nāves viņš mēnesi nav runājis ne ar vienu cilvēku, izņemot mīļotās sievietes tuviniekus. Un savu suni.

“Sabiedrībai ir ļoti neveselīgas attiecības ar zaudējuma sāpēm. Mēs pret tām izturamies kā pret tabu. Tās piedzīvo katrs, un tai pat laikā par tām nav pieņemts runāt publiski,” skaidro filmas varonis.