Tāpat kā pankrokā un metālā, grāndžā parasti tika izmantots ļoti klasisks instrumentu salikums: elektriskā ģitāra, basģitāra, bungas un vokāls. Dziesmu teksti – satraukuma pilni un introspektīvi, tēmas – sociālā atsvešinātība, šaubas par sevi, vardarbība, nevērība, nodevība, sociālā un emocionālā izolācija, atkarības, psiholoģiskās traumas un spēcīga vēlme pēc neierobežotas brīvības. Tai pievērsīsimies arī mūsu sarunā ar Māri.

Taču vokālam, lai arī cik spēcīgam un krāsainam, tik un tā nepieciešama telpa, kuru apdzīvot, un to ar enerģētiski uzlādētām ģitāru un bungu partijām gadu no gada pielādējuši brāļi Pēteris un Aldis Lundes.

Lai aprunātos par "Pienvedēja piedzīvojumu" aizvadītajiem 30 gadiem, ar Māri Žigatu tiekamies Tallinas ielas kvartālā. Māris piedāvā mums sarunāties uz skatuves – turpat, kur vasaras karstuma izskaņā muzicēja un darbojās "Ezīšfesta" mūziķi.

Toms Treibergs: Tad, kad apritēja 30 gadu kopš Kurta Kobeina pašnāvības, es pētīju grunge mūzikas novirziena vēsturi, un manu uzmanību piesaistīja tas, ka tolaik šo stilu skeptiķi mēdza dēvēt par “sliņķu roku”, kuru it kā klausoties tikai izlutināti memmesdēliņi, kuri neprot un negrib strādāt un veidot ģimenes, bet tikai slamstīties apkārt, skumt, besīties un arī kaut ko ielietot. Gribēju tev jautāt, kā bija ar jums 90. gadu vidū – tevi, Pēteri un Aldi. Kā jūs uztvēra jūsu līdzcilvēki no citām paaudzēm? Vai jutāties iederīgi tajā vidē, kurā uzaugāt, vai tomēr jutāt arī kādu šķībāku skatienu savā virzienā

Māris Žigats:

Mēs tanī laikā noteikti neaizdomājāmies par tādām lietām. Es biju visvecākais, man bija 24 gadi, un es grupā biju tas, kurš kaut ko jau bišķiņ no dzīves jēdza. Lielo Dzīves skolu tu nevari iemācīties nekad, bet kaut kādu daļu tu vari. Tanī laikā es varbūt biju lielāks barvedis tanī visā. Biju braukājis pa Latviju, spēlēdams diskotēkas. Zināju, kā darās koncerti, kā ir jārunā pasākumi. Ka ir jāzvana, jāplāno lietas. Pēcis tolaik bija visjaunākais, viņš mācījās vēl 10. klasē.

Es nedomāju, ka mums tolaik bija svarīgi, vai mēs kaut kur iederamies vai ne. Mums bija svarīgi darīt to, kas mums patika. Tanī laikā mēs ļoti daudz patērējām MTV, sūcām visu, kas tajā bija. “Depeche Mode”, “Pet Shop Boys”, “Alphaville” – viņi visi ir atstājuši milzīgu iespaidu uz manu melodijas veidošanu. Mums brauca ārzemju draugi no Minsteres, no Amerikas – ļoti daudz turienes latviešu sāka braukt pie mums ciemos. Klausījāmies mūziku, kuru viņi atveda; viņu stāstus, kas ar šo mūziku bija saistīti. Mēs to visu uzsūcām tā kā tādi sūkļi! Tas daudzējādā ziņā ir atstājis savu noteiktu redzējumu par lietām.

Nebija tā, ka mums kādreiz būtu gribējies mukt no Sabiles projām, ka mēs tur būtu vajāti, mums mājām būtu logi sisti laukā un mēs paši būtu saukāti par “garmatainajiem”. Pilnīgi iespējams, ka kādreiz sauca arī. Bet kaut kādas centrālās, personīgās sāpes – tādas nebija. Viss, ko mēs darījām, vairāk līdzinājās izklaidei. Pēc tam jau sapratām, ka ir rūpīgi jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu – daudz jāmēģina, jāspēlē koncerti, lai uzkrātu pieredzi. Šīs atziņas nāca vēlāk, tad, kad jau bijām nonākuši Rīgā. Līdz tam vienīgā vieta, kurā mēs kaut ko uzspēlējām, bija Liepāja. Citur jau mēs nekur nespēlējām.

Mūzikas kritiķis un publicists Jānis Žilde grāmatā “Pienvedēja piedzīvojumi. Trīs no Sabiles” raksta: “Dzīve mazpilsētā deviņdesmito gadu sākumā, laikā, kad pajukusi padomju gadu kārtība, iestājušās jukas ar visām no tā izrietošajām sekām – nabadzību, alkoholismu, bailēm – kalpoja par iedvesmas avotu. “Nost rokas, nolāpītie, vācieties prom, mums gaisa nav” vai “Noguris no dejām, eju mājās… pietesos es šodien kā lops,” skan dziesmu vārdi. No vienas puses, tie ir novērojumi, nelielas traģikomiskas sadzīves ainiņas, no otras puses, Māra vārdos jūtama arī nepiederības sajūta, vēlme izrauties no sastingušās vienaldzības, nebaidīties lūkoties uz lietām un dzīvi plašāk.” Kā šis sarežģītais laiks ietekmēja “Pienvedēju” radošo darbību, vai tas piešķīra jūsu mūzikai tai piederīgo raksturu

Tā tas bija – mēs kaut kādā brīdī sapratām, ka tā vide ap mums neko vairāk mums nevar iedot. No tās dabūjām pirmo spērienu, pirmo saprašanu, ka tā mēs dzīvot negribam – kā dzīvo lielākā daļa. Tādā mazpilsētas provinciālismā. Sapratām, ka kaut ko gribam sasniegt un, iespējams, mūzika būs tas veids, kā to varēsim izdarīt. Tas bija tas primārais veids, kā sākām kustēties. Es pārvācos dzīvot uz Rīgu, Pēteris sāka studēt, Aldis Rīgā dabūja darbu, jo Sabilē nekādu darba iespēju īsti nebija. Man arī sākumā šajā ziņā gāja visādi. Pārcēlos uz Rīgu ar vienu drēbju maisiņu – tas bija viss, ko no Sabiles varēju paņemt līdzi; viss, kas man tobrīd piederēja.