Pirmais, ko dzirdu, ar auto iebraucot Malagas centrā, ir sauciens “Hola, gorda!” (“Čau, resnā!”). To ielas vidū izkliedz vīrietis uz mopēda un šo apburošo uzrunu velta sievietei, kas izkārusies pa blakus esošā nama trešā stāva logu. Sirsnīgi! Tā iesākas manas mazās piezīmes par vienu no tūristu apmeklētākajām pilsētām Spānijā.

Savu spēkratu atstājam vienā no privātajām autostāvvietām, kas atrodas ēkas pirmajā stāvā – ne pārāk liela, to menedžē vairāki andalūzieši (nojaušam pēc viņu specifiskās izloksnes), kas jautā, uz cik ilgu laiku plānojam mašīnu atstāt, iedod dzeltenu papīrīti un norāda, kurā vietā noparkoties. Tiem, kas mašīnu atstāj uz vairākām diennaktīm, autostāvvietas vīru pārziņā jānodod arī mašīnas atslēgas, jo tad, kad daži auto tiek pamatīgi aizbarikādēti ar citām mašīnām, tās vajadzības gadījumā tiek pārdzītas šurpu turpu. Vietas nav daudz, bet profesionāļiem tas ir nieks.

Kā jau īstiem tūristiem pienākas, pusdienas mēs izvēlamies paēst japāņu ēstuvē, kur var dabūt ne tikai gardu ēdienu, bet arī pasēdēt uz japāņu poda ar podziņām un apsildāmu brilli.

Lai nerastos sirdsapziņas pārmetumi, ka pusdienu laikā neesam izrādījuši cieņu andalūziešu virtuvei, vietējā pārtikas veikalā ilgi pētu cepumu plauktu, lai vismaz deserts būtu malagisks.

Foto: No personīgā arhīva

Izvēlos divu veidu saldumus ar daudzsološiem nosaukumiem, kas latviski varētu tikt iztulkoti kā “trakiņās” (loquitas) un “dzērājuļi” (borrachuelos). "Trakiņās" tiešām ir kaut kas mazliet nenormāls – tādas kā kūciņas vairākās kārtās – lipīgas, ķepīgas un pie tam vēl jūk ārā! Dzērājuļi, kas savu nosaukumu dabūjuši tā iemesla dēļ, ka to sastāvā ir vīns (daaaaaudz vīna, hehehe), būtībā ir cukurā apvārtīti pildīti žagariņi – saldi un eļļaini.

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp