Turpināšu mazās ceļojuma piezīmes, kuras iesāku pagājušajā nedēļā ar stāstu par piedzīvoto Malagā. Nu pienācis laiks Spānijas galvaspilsētai Madridei.

Madridē iebraucam pēcpusdienā. La Latina apkaime, kurā atrodas mūsu naktsmītne, čum un mudž, bet to pat nevar salīdzināt ar to, kas notiek uz Gran Via ielas un lielajā Sol laukumā, kur cilvēku masas kustas kā milzu planktons. Hei, ko jūs te darāt oktobrī?! Labi, labi, es saprotu, kāpēc te esat. Šeit ir Spānija, šeit ir divdesmit seši grādi, šeit ir daudz izklaižu, šeit var garšīgi paēst un sūkt kokteilīšus uz jumta terasēm.

Iekārtojušies hostelī (nevis desmitvietīgā istabā ar divstāvīgām gultām, bet gan mazītiņā, divām personām paredzētā telpiņā ar pašiem savu miniatūru vannas istabu), ejam pastaigā.

Tūlīt pat divi spāņu jaunieši, kas sēž pie kafejnīcai piederoša galdiņa uz ielas, mūs apstādina ar jautājumu, kura, mūsuprāt, ir pati slavenākā persona, kas dzimusi Lielbritānijā.

Es, nebūdama pārliecināta, vai mana atbilde der, nosaucu Frediju Merkūriju (neder gan; izrādās, viņa dzimšanas vieta ir Stountauna Zanzibārā; šis fakts jāatceras – var noderēt kādā viktorīnā!), bet mans ceļabiedrs min princi Čārlzu, pēc mirkļa gan attopoties, ka Čārlzs nemaz vairs nav princis. Nu re, skaisti izgāzāmies mēs abi… Spāņu jaunieši to neņem ļaunā un pateicas par mūsu atsaucību.