Pirmā: “Nebija ne jausmas, ka zombijs var arī nebūt tik ļoti ļauns un asinskārs, kā tas pazīstams mūsu kolektīvajā apziņā.” Otrā: “Līdz nāvei garlaicīgs kino, bet man ļoti patika.”

Esmu vienkāršs kino skatītājs, ierindas pilsonis, kurš ar vislielāko baudu un vardarbības kāri ir vairākkārt noskatījies zombiju kino klasiku – oriģinālo “Ļaunie miroņi” (The Evil Dead) triloģiju; rokas berzējot, vērojis zarnu spageti un smadzeņu puvekļu smūtijus seriālā “Staigājošie miroņi” (Walking Dead), līdz tā varoņi uzbūvēja tādus cietokšņus, ka neviens zombijs tiem vairs netika klāt, tāpēc seriāls pārvērtās par dārzeņu audzēšanas rokasgrāmatu un garlaicīgu attiecību kino.

Esmu līdz žagām smējies par stulbajiem zombijiem britu šausmu komēdijā “Šons un miroņi” (Shaun of the Dead) un pamatīgi satraucies seriālā “Pēdējais no mums” (The Last of Us), jo neesmu radis, ka zombiji tik ātri jož.