Savas pārdomas pēc ilgi gaidītās Māra Martinsona režisētās pilnmetrāžas filmas “Zeme, kas dzied” noskatīšanās sākšu ar to, ka dziedāt drusku šķībi nav netikums, tas ir cilvēciski un neizbēgami. Perfekcija ir garlaicīga, perfekcionisms pat… ir toksisks!
Jāatzīst, ka filmas plakāts manī radīja feministisku skepsi – centrā jauna, skaista sieviete, bet apkārt bārdaini pusmūža vīrieši? Par ko būs šis stāsts (izliksimies, ka es nezināju, ka par pirmo Latviešu Dziedāšanas svētku tapšanu)? Filmas pirmais kadrs uzreiz atbild uz manu jautājumu. Redzot fallisku objektu, kas izrādās brūns, milzīgs cigārs, ko kāri kūpina tajā brīdī vēl nezināma filmas varoņa mute, top skaidrs – stāsts būs par “veču lietām”.
Rīgas Latviešu biedrības namā starp vairākiem bārdainiem vīriešiem Aināra Ančevska, Andra Buļa un Naura Brikmaņa atveidojumā (vēlāk bārdaiņu pulciņam pievienojas arī Vilis Daudziņš, bet Ģirta Liuzinika un Jāņa Vimbas gludi skūtās sejas šķiet nepiedienīgi atkailinātas pārējo sejas apmatojumā ietērpto aktieru kompānijā) norisinās ilga un kokaina saruna.
Pamatīgi sabīstos, ka tā varētu turpināties visas divarpus stundas, bet manas bažas ir nevietā, jo kā svaiga gaisa malks seko kadrs, kurā četri vīri ziemas spelgonī pa sniegu pūzdami elsdami stiepj uz riju klavieres.