Cietumā esmu bijis vairākas reizes – Brasas cietumā īsi pēc tā slēgšanas; Karostā, kad meklēju spoku; un Stūra mājas pagrabos, kad ieslodzījumā centos uztaustīt brīvību sevī. Tomēr allaž brīžos, kad attiecīgais cietums bija pamests, vientuļš un kluss. Īstā cietumā ar sodu uz pleciem, par laimi, neesmu sēdējis. Kur nu vēl sieviešu cietumā un realitātē. Gara pasaulē gan ir gadījies būt.

Piemēram, uz dažām stundām Iļģuciema sieviešu cietumā 2015. gadā, kad lasīju Mairas Asares prozas darbu "Sieviešu zona". Savulaik "sēdēju" arī briesmīgajā stingra režīma kolonijā "Baltais gulbis" Krievijā, jo par to noskatījos dokumentālo filmu, kurā ieslodzītais jestri stāstīja, kā kaimiņiem izbarojis no cilvēka gaļas pagatavotus pelmeņus. Par gulagiem vispār negribu runāt, jo savulaik biju aizrāvies ar gulaga literatūru, kā ezerā grimstot Solžeņicina, Dovlatova un Šalamova atmiņās.