Līga Purmale (1948) ir izcila latviešu gleznotāja, kuras daiļradē vērojama nemitīga formāla un tematiska attīstība. Kopš agras bērnības viņa daudz laika pavadījusi lasot un zīmējot. Tādēļ arī, mātes Vallijas Purmales (kura bija zīmēšanas skolotāja Dundagas vidusskolā) iedvesmota, Līga sāka mācīties Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā (1961-1968) un pēc tam iestājās Teodora Zaļkalna Latvijas PSR Valsts mākslas akadēmijā (tagad – Latvijas Mākslas akadēmija) Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā Induļa Zariņa vadībā.

Jau studiju gados Līga Purmale savu vārdu pieteica skaļi un nepārprotami. 1974. gadā kopā ar studiju un dzīvesbiedru mākslinieku Miervaldi Poli (1948) noorganizēja pirmo kopizstādi Rīgas centrālajā Poligrāfiķu klubā fotokluba "Rīga" telpās. Abi mākslinieki pirmo reizi plašākai publikai prezentēja savus fotoreālisma stilā gleznotos darbus, kļūstot par šīs tendences aizsācējiem Latvijā.

Pēc fotoreālisma perioda Līga Purmale sāka gleznot apkārtējo vidi tuvplānā – interjera elementus ("Logs", 1978) un dārza fragmentus ("Pagalma stūris ziemā", 1977). Ar maksimālu jūtīgumu māksliniece pēta materiālo pasauli, augus, diennakts laikus un gadalaikus. Darbi ataino it kā atturīgus, bet emocionāli vērīgus nejauši ierāmētus skatus, kas vienlaikus tiecas uz realitātes dokumentēšanu un intimitāti.

20. gadsimta 80. gadu sākumā Līga Purmale pievēršas ainavas glezniecībai, vairs neveidojot tuvplānus. Viņa cenšas attēlot visu tieši tā, kā tas ir dzīvē ("Ziemā", 1981). Šajā periodā māksliniece glezno viņai raksturīgās miglas ainavas ("Ganībās", 1980). Atmetot visu lieko, ainava kļuva tukšāka, gaišāka un nosacītāka ("Lietū", 1988). Minētā pieeja sasniedza kulmināciju 90. gadu sākumā, kad migla dominē un gleznās redzamas vairs tikai vājas ainavu aprises.

1990. gados Līgu Purmali aizrauj pilsētas dzīve, tās ritmi un vide – kafejnīcas, krustojumi, gājēju pārejas, subkultūru pārstāvji, tango dejotāji, bokseri un grafiti mākslinieki. Piemēram, izstādē un gleznu sērijā "CITY TOUR" (2009), kas norisinājās "Rīgas Galerijā" (kuratore Inese Riņķe), Līga Purmale portretē pilsētas dzīvi it kā tā būtu mirklī tverta, fotografējot no tūristu autobusa loga. Šajā gleznu ciklā koncentrēti atspoguļots mākslinieces skats uz mūsdienu pilsētu un tai raksturīgajiem simboliem.

2012. gadā radītajā darbu sērijā "Flashback" Līga Purmale atgriežas pie fotoreālisma principiem. Caur savas ģimenes prizmu autore aplūko Latvijas vēstures notikumus no 20. gadsimta sākuma līdz 1975. gadam, kad viņa uzsāka profesionālo karjeru. Iedvesmu darbiem Purmale smēlusies personīgajās atmiņās, ģimenes fotoalbumos, mājas bibliotēkas grāmatās (kurās bērnībā Līga zīmējusi uz lapu malām) un atlasītās, savam laikam raksturīgās preses fotogrāfijās. Šī piesātinātā gleznu sērija savieno pagātni un tagadni.

Vēlāk māksliniece uz brīdi atkal atgriežas pie dabas (personālizstāde "Kas dārzā" (2018) galerijā "Daugava", kuratore Anda Treija) un glezno dārzā redzamos tuvplānus, atspulgus un gaismu spēles – koku lapotnes, ziedus un ogas no kukaiņa perspektīvas.

Izstāde "Pagājušo prieku dārzs" Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā apkopos gleznotājas radošo veikumu pusgadsimta periodā – no agrīnām fotoreālisma kompozīcijām līdz pat šogad tapušiem jaundarbiem.