:format(webp)/nginx/o/2025/02/02/16631957t1h56ad.jpg)
Visā Latvijā ar lielu atsaucību tiek uzņemta jaunā pašmāju komēdija "Vecāku sapulce", kuras treileri pirms filmas parādīšanās lielajos ekrānos es redzēju (nepārspīlējot!) reizes trīsdesmit – katram videorullītim, ko soctīklos skatījos, tieši vidū atskanēja skolas zvans, un es atkal un atkal klausījos, cik ļoti Mārtiņa Kalitas tēla puncītim gribas ēst pīrādziņus.
Savukārt katru reizi, kad "Vecāku sapulces" treileris tika rādīts kinoteātrī, visskaļākie smiekli atskanēja pēc Indras Burkovskas attēlotās skolas direktores leģendārās atbildes uz jautājumu par klases mikroklimatu: "Labs. Vēl kas?" Arī es, pirmo reizi skatoties filmas treileri, tajā brīdī gardi nosmējos, visas pārējās reizes klausījos, kā reaģēs citi skatītāji, lai nodomātu – ahā, šo joku dzirdat pirmo reizi, ja?
/nginx/o/2025/02/02/16631950t1h5b59.jpg)
Kad viena otrai pajautājām, kā filma patika, es domīgi šūpoju galvu, savukārt mana paziņa par tikko redzēto bija stāvā sajūsmā. "Viss kā dzīvē," viņa teica, lai gan dzīvē esot vēl daudz, daudz trakāk. Ja? Es biju skeptiska. Dzīvē tiešām viens krievvalodīgs tētis pusi sapulces skrūvē krēslam kāju? Jā, tieši tā, tieši tā, maza paziņa apstiprināja.
/nginx/o/2025/02/02/16631953t1hcfb6.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2024/03/01/15922749t1hc3fd.jpg)