Konference neviļus atgādināja mācību stundu – vai izdzīvošanas manuāli. Pirmās sarunas veido izpratnes skeletu: Nacionālā Kino centra vadītāja Dita Rietuma sniedza priekšstatu par dokumentālā kino definīciju un finansiālo atbalstu valstī; Lelda Ozola no Creative Europe Media pamācīja par Eiropas finansējuma iegūšanu; Martijns te Pas (Martijn te Pas) deva dāsnus padomus no starptautisku festivālu kuratora un konsultanta skatpunkta. Otrā konferences daļa veltīta pieredzēm: trīs dokumentālisti — Ivars Zviedris, Antra Cilinska, Ivars Seleckis — pārrunāja ētikas jautājumus. Trīs producenti — Emīls Alps, Ilona Bičevska un Uldis Cekulis — stāstīja par uzņemšanos, drosmi un neatlaidību citādi sūros apstākļos. Visbeidzot kā piemēra analīze bija filmas Atrasts Amerikā (2003) seanss un diskusija.

Vienlaikus sarunās nebija ne miņas no didaktiska sausuma. Pārsteidza absolūtais dāsnums un laipnība, ar kuru viesi dalījās zināšanās, saskaņojoties ar Young Media House jauniešu iedrošināšanas misiju un laipno uzņemšanu. Telpā valdīja beznosacījuma vieglums.

(Viesi ļāvās arī nevainīgiem jautājumiem par mīļākajām filmām – tas gan slēpts laba kino piemēru meklējums. Dita Rietuma atceras Lailas Pakalniņas Zirdziņ, hallo! (2017), Leldai Ozoliņai mīļš ir Ildzes Felsbergas zoodārza vērojums Sliktie dzīvnieki (2023). Citos kontekstos minēti pašu darbi: Dokumentālists (2012, Ivars Zviedris), Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks (2024, Antra Cilinska un Anna Viduleja), Koris. Diriģents. Kamēr... (2019, Emīls Alps), Atrasts Amerikā (prod. Ilona Bičevska), kā arī Ulda Cekula vadītās studijas VFS Films un Ivara Selecka filmogrāfija.)

Konferences sarunās daudzkārt izskanēja līdzīgi jautājumi. Tos gan uzdeva moderatore, gan pie tiem pavisam organiski nonāca runātāji paši. Ērtības labad šo rindu autore atļausies tos aizņemties.

Kas ir (labs) dokumentālais kino?

Dita Rietuma, atsaucoties uz sevis docēto Rīgas Stradiņa universitātes crash course jeb ekpreskursu, min trīs dokumentālā kino pazīmes: tas ir kino veids (ne žanrs), kura pamatmateriāls ir reāli notikumi; tas ir sociāli vai politiski nozīmīgs; tā primārais izteiksmes līdzeklis nav inscenējums. Savukārt uz jautājumu par labu dokumentālo kino Rietuma atbild meistarīgi: labums ir tas, cik veiksmīgi filmas izteiksmes līdzekļi kalpo filmas idejai. Viņa aicina patstāvīgi analizēt, intelektuāli mijiedarboties ar filmu un vērtēt tās elementu nopelnu tās ietekmes (ne)veidošanā.

Martijns te Pas par būtiskāko izvirza emocionalitāti. Labai filmai jāspēj izlauzt cilvēkā empātiju, jāspēj pavērt jauns skatpunkts. Kā piemēru Martijns min filmu The Remarkable Life of Ibelin (2024) par nāvējoši slima zēna dziedinošo pēdu tiešsaistes videospēļu komūnā.

(Interesanti, ka konferencē vairākkārt izskan bažas par sabiedrības medijpratību, tostarp spēju atšķirt dokumentālu filmu no, piemēram, biogrāfiskas spēlfilmas vai dokumentālu materiālu no nedokumentāla. Tomēr nevienā mirklī netika iztirzāta starpdisciplinaritātes, inscenējumu, animācijas u. tml. nozīme dokumentālajā kino. Acīmredzot tā ir mūsu kultūrtelpas aksioma.)

Vai ir vēlamās tēmas? Vai ir nevēlamās tēmas?

Šādam jautājumam visiem bija gandrīz viena atbilde: šādu tēmu nav. No vienas puses, jebkāda ārēja cenzūra vai mākslīga virzīšana ierobežo sabiedrības un indivīda brīvību, liek stagnēt mākslai. Tēmas dabiski izriet no aktualitātēm. No citas puses, režisors kā sava laika cilvēks neapzināti sekos ētikas normām – vai vismaz centīsies. Jo filmai būtisks ir ne tikai kas, bet noteikti kā.

Šim jautājumam tika veltīta triju režisoru saruna: kāda ir dokumentētāja atbildība pret dokumentējamo? Sarunas moderators Uldis Cekulis piešķīra režisoriem kategorijas: es taisu filmu, es sekoju varonim, varonis veido filmu. Lasītājs drīkst pats domāt, kurš ir kurš – arī konferencē izvērtās neliela diskusija –, taču būtisks te ir atslēgas vārds: varonis. Dokumentālais kino nereti balstās kādas personas novērojumā, izpētē, iepazīšanā. Šajos gadījumos, režisori secina, ir svarīgi rūpēties par ikkatru attiecību posmu: pirms, pēc filmas un filmēšanas laikā.

Par klasiku kļuvušais Intas portretējums Dokumentālists izvirzīts kā šo smalko attiecību apskats. Ivars Zviedris dalījās, kā filmas tapšanas laikā varone sāka uzskatīt režisoru par draugu. Uzsvars likts uz filmā iekļauto atvadu provokāciju: kā Inta jutīsies, kad filmēšanai (un šķietami arī draudzībai) būs jābeidzas?

Atbildību uzsver arī Ivars Seleckis, piesaucot pēcefektu jeb pabeigtā darba iespaidu uz varoņu tālāko dzīvi. Meistars stāsta, ka uz savu varoņu kauliem nedrīkst būvēt karjeru. Piekodina arī it kā pašsaprotamo: varoņiem būtu jārāda pabeigtā filma.

Vienlaikus trijotne mazliet ironizē par šodienas birokrātiju, kurai būtu jānodrošina visu iesaistīto pušu apzinātu piekrišanu. Lai gan tam ir jēga, taču parakstiem mēdz būt pretējs efekts – tie muslina gan varoņus, gan komandu. Antra Cilinska filmas Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks pieredzē min īpaši skarbu gadījumu ar dažādu valstu arhīvu materiāliem – arī 50 gadus vecā lidostas fotogrāfijā jālūdz katra kadrā nejauši iekļautā atļauja, nemaz nerunājot par lidostas īpašnieku vai fotogrāfijas autoru.

Ko darīt, ja nav naudas? Kur iegūt naudu?

Pirmās konferences vieses iepazīstināja ar pazīstamajām finansējuma iespējām: NKC konkursu, VKKF konkursu, Latvijas koda programmu, Radošā Eiropa atzaru MEDIA. Kad racionālais ceļš izklāts, pārējiem viesiem atliek pretējais.

Martijns te Pas iesaka atrast draugus. Tad ātri precizē: draugus, komandu, cilvēkus, kuru aizrautība pārspēj jebkādus finansiālus šķēršļus. Galvenais – nestrādāt vienam, bet būt domu apmaiņā. Vai vismaz lūgt kādam aizdot svaigas acis.

Vai bezbudžets neliek sevi manīt? Martijns uzskata, ka ar lielu rūpību arī telefona uzņēmums var būt lielisks. Ierobežojumi vairo radošumu! Tāpat iesaka indie filmdariem veidot savas filmas veidolu. Kas nāk komplektā ar seansu, kā to padarīt ekskluzīvu? Kā vēl uzspicēt bez jautājumu un atbilžu piekabes?

Vēlāk piebalso producenti: dokumentālas filmas mēdz sākties pirms finansējuma (vai pilnībā tapt, kā tas bija Emīla Alpa Lielā Kristapa laureātfilmai Koris. Diriģents. Kamēr… (2019)). Glābj vairāki paralēli projekti, cits pamatdarbs, dažreiz – tā pati kailā degsme.

Vai kino izglītība ir tā vērta?

Provokatīvais jautājums uz viesiem nedarbojas. Dita Rietuma min vairākas izglītības iespējas Latvijā, arī Tallinā; tāpat Lelda Ozola. Izglītības lietderību aizstāv arī oficiālas instances nepārstāvošie. Kino izglītība ļauj strukturētā veidā apgūt tās veidošanas pamatus, amata prasmi, saudzīgi iepazīties ar industriju un nākotnes kolēģiem.

Tomēr nedrīkst paļauties tikai uz to. Kā Martijns te Pas: go do stuff! Lai būtu ko stāstīt, ir jāiepazīst pasaule. Vienlaikus ir jāspēj līdzsvarot: pirms iepazīsti pasauli, ir jāiepazīst sevi. Personības pilnbrieds un atvērtība ir vitāli dokumentālistam. Seleckis: režisoram pašam jābūt interesantam, jābūt daudzpusīgam un šarmantam, jo tikai tā spēj kļūt par sarunu biedru jebkuram varonim.

(Pārprast nedrīkst: oficiāli izglītoties vai ne, bet izglītoties vajag! Dita Rietuma liegi piemetina būtiskus uzziņu avotus: Zanes Balčus Nacionālās enciklopēdijas šķirkli par dokumentālo kino, Bila Nikolsa (Bill Nichols) par teju svēto grāmatu kļuvušo Ievads dokumentālajā kino / Introduction to Documentary ar tajā aprakstītajiem sešiem dokumentālā kino modiem.)

Kāda ir dokumentālā kino sūtība?

Sarunās jau vairākkārt ieskicētas pārliecības: dokumentālais kino ir aktuāls, mobilizējošs, pārdomas raisošs. Tas ir grūts darbs, kas negarantē panākumus. (Zviedris: kino ir dzīves veids.) Tā ir atbildība pret laiku un sabiedrību (Seleckis: kino ir vizuāla laikmeta liecība.) Vienlaikus tas ir kas vairāk par indeksāciju; tas ir filmas veidotāju sevišķais skatījums. (Cilinska: jāveido kino, kas atstāj labas drupas jeb saglabā vērtību, liek domāt.) Ļoti jauki to sauca Martijns te Pas: poetry of life, extraordinary in the ordinary (dzīves poēzija, neparastais parastajā).

Nākamajā dienā, 1. februārī, konferenci papildināja Staņislava Tokalova meistardarbīca Rīgā un Mārtiņa Grauda portretu meistarklase Jauniešu iniciatīvu centrā Kauguros, pēcāk arī Antras Cilinskas un Annas Vidulejas Lielo Kristapu ieguvusī filma Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks Kauguru kultūras centrā.

TIK DOK pievienojas arvien pieaugošajam neformālās kino izglītības un izglītojošo pasākumu sarakstam (kinolektoriji, Antuāna Dualena skola, Kino Bizes Pēcstundas...). Pirmā konferences diena sniedza visaptverošu ieskatu dokumentālajā kino, izklāstot tā definīciju un ētikas jautājumu, sniedzot praktiskus ieteikumus un pieredzes stāstus. Lai kāda būtu līdzība mācību stundai, tās atklātā un drošā vide aizkustina un iedrošina – arī šo rindu autori. Destilējot notikuma 8 stundas dažos īsos ieteikumos: mācieties, draudzējieties, iepazīstiet sevi un pasauli, apejiet šķēršļus. Dokumentālais kino vieno.