Lote Vilma Vītiņa ir teksta un ilustrāciju autore bilžu grāmatai bērniem "Dzejnieks un smarža" (Jāņa Baltvilka balva). 2020. gada iznāca viņas debijas dzejas krājums "Meitene", savukārt 2021. gadā izdots dzejprozas krājums jauniešiem “Ūdenstornis” (Latvijas Literatūras gada balva).

Lotes Vilmas Vītiņas dzejoļi publicēti arī Arta Ostupa sastādītajā dzejas antoloģijā "Kā pārvarēt niezi galvaskausā?" (2018, "Valters Dakša") un dzejas krājumā "Monta Kroma. Re:" (2019, "Punctum"), kā arī portālos "Punctum" un "Satori".

Grāmatas "puķainā istaba" redaktors Ivars Šteinbergs par dzejas krājumu teic: "Lotes Vilmas jaunais dzejas krājums spirgti dzīvina šķiršanās (respektīvi, mīlestības) liriku mūsdienu kontekstā, taču vitāla ir arī grāmatā izkoptā valodas tehnika. Dzejniece demonstrē apzinātu un šobrīd, iespējams, latviešu dzejā pārliecinošāko meistarību principā – maksimālais efekts ar minimāliem līdzekļiem. 

Nesteidzīgā vērojumā viņa pamana šķietami vienkāršas detaļas, kuru nosaukšana pareizajā kompozīcijā paver neverbālu, bet plašu, bieži vien dramatisku vai kā citādi netradicionālu nozīmju sazarojumu (smuku puķu saknes mēdz būt gauži niknas). Tādējādi iespējams ienākt vienistabas dzejolī, kurā – pārdomātā fenšui dēļ –, izrādās, ir aizkustinoši daudz telpas."

Lote Vilma par "puķaino istabu" stāsta: “Man patīk puķes. Vienreiz domāju, ka man patīk diezgan banālas lietas – puķes, suņi, koki un bērni. Bet tad atkal padomāju un nolēmu, ka tās ir skaistas un labas lietas. Tapetes, jāatzīst, man diez ko nepatīk. Bērnībā bija dzeltenas tapetes ar ēzelīšiem. Bet dzīvē ir gadījies palikt arī istabās ar puķainām tapetēm. Mūsu ģimenes mājas otrajā stāvā bija "puķistaba". Caurstaigājama istaba ar trīs logiem pa visu sienu un skatu uz dārzu. Šajā istabā bija saliktas puķes – dažādi telpaugi. Pēc vairākiem gadiem puķes tur vairs neturēja un tā kļuva par manu istabu. Kad man bija kādi sešpadsmit gadi, dzīvoju komunālajā dzīvoklī ar Rozīšu skolasbiedriem.

Tajā laikā biju nelaimīgi un stulbi iemīlējusies un arī rakstīju nelaimīgas (bet ne stulbas, jo to es toreiz tik labi nesapratu) mīlestības dzejoļus, un ziemas vakaros tos lasīju priekšā saviem biedriem. Viņi tos iesauca par "gultas dzejoļiem". Laikam tāpēc, ka tie bija par attiecībām, un tāpēc, ka darbība bieži notika gultā.

Darbība visbiežāk bija ilgošanās, pieskārieni, kaut kas nepateikts, vientulība, nespēja pieskarties, skumšana un tamlīdzīgi. Varbūt šis daļēji ir tāds "gultas dzejoļu" krājums. Ja attiecības būtu puķes galviņa, tad tās ziedlapas klātos slāņu slāņiem un katrā kārtā atklātos jaunas sevis šķautnes. Reizēm ir ļoti bailīgi sastapties ar to, kas ir puķes pašā vidū."

Grāmata meklējama lielākajās Latvijas grāmatnīcās.