Festivālā Liepājas dzintars uzstājušies vai visi pašmāju populārās mūzikas galvenie varoņi. Daudzi no viņiem izbaudījuši arī laureātu prieku, un ar šādu sasniegumu var lepoties arī Ojārs Grīnbergs – tagad jau 63 gadu vecumu sasniedzis vīrs, kurš nav zaudējis lielisku humora izjūtu un pozitīvu attieksmi pret ikdienas dzīvi.
Ojārs Grīnbergs: "Vairs nekur nav jāsteidzas" (2)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
15 letiņi
Lai cik tas būtu pelnīti, Ojārs nav bagātnieks, kurš vecumdienās var peldēties naudā, taču viņš ar smaidu sejā atzīst, ka viņam dzīvē nekā netrūkst, un latviešu estrādes vecmeistaram nav iespējams nenoticēt. Atmetis ar roku gar degunu aizejošajam Saulkrastu autobusam, kas būtu viņu nogādājis pilnīga miera ostā Pabažu vasarnīcā pie jūras, Grīnbergs ir gatavs savā dzīvesvietā Purvciemā papļāpāt ar kārtējo žurnālistu, kādu viņa dzīvē bijis ne mazums.
Šoreiz tikšanās iemesls ir 30. jubileju svinošais festivāls Liepājas dzintars, kurā 1966. gadā uzvaras laurus vokālistu konkurencē plūca tieši Ojārs Grīnbergs. "Tas manā dzīvē ir neaizmirstams moments, un kas tāds var gadīties tikai reizi dzīvē – 15 letiņu džeki krievu armijas formās plūc laurus Liepājas dzintarā!" uzjautrināts atminas dziedātājs. Runa ir par leģendāro karavīru ansambli Zvaigznīte, kurā dziedāja arī Grīnbergs. "Savas programmas nobeigumā dziedāju Pie dzintara jūras, un visa zāle pielēca kājās," viņš sajūsmināts stāsta. "Tas bija vienkārši super!"
Festivālā viņam sanācis uzstāties arī pēcāk, jau kā viesim, un Ojārs stāsta, ka ar Liepāju vispār saistās daudzas pozitīvas atmiņas. Tās noteikti nāks prātā arī rītvakar, kad Ojāram agrāko gadu uzvarētāju koncertā esot atvēlēts dziedāt Dzintariņu. "Ļoti pareiza organizētāju izvēle," viņš pakomentē jau kā īsts profesionālis. "Raimonds Pauls mani pavadīs uz klavierēm, spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris. Man šķiet, ka būs ļoti smuki."
Dāvana jubilejā
Lai arī joprojām sanāk uzdziedāt dažādos pasākumos, Ojārs godīgi atzīst, ka viņam jau pietiek: "40 gadus esmu nesies pa pasauli, vairs negribu. Tagad vēlos dziedāt tikai tik daudz, cik vajag manam priekam. Un tik daudz man ir." Tik daudz nozīmē apmēram trīs reizes mēnesī. Vēl izrādās, ka viņš ķēries pie īsta sava albuma ieraksta, kopā ar producentu Kristapu Krievkalnu pārveidojot savas vecās dziesmas jaunās skaņās, kas nenozīmē, kā saka pats Ojārs, stukubuku jeb elektronikas pielikšanu aizmugurē. "Tādējādi sāku gatavoties savai 65 gadu jubilejai, kas būs nākamā gada rudenī," viņš stāsta. "Nevēlos taisīt kaut kādu atceres koncertu Nacionālajā teātrī, kur atnāks 400 manas paaudzes klausītāju un pēc divām nedēļām jau aizmirsīs, ka tāds koncerts vispār bijis."
Vecmeistars saka, ka galvenais, ko gribas ar albumu pierādīt pašam sev un klausītājiem, ir tas, ka viņš joprojām var nodziedāt tikpat labi kā pirms 40 gadiem. Interesanti, ka vienu no saviem lielākajiem hitiem Papu, saki mammai pats! viņš ierakstīs kopā ar jaunāko (21) meitu Daci. "Viņa ir muzikāla meitene, bet nav izteikta soliste," Ojārs atkal runā tīri profesionāli. "Es viņu nekur nestumju un nesaku, ka viņa būs zvaigzne. Dace ir dziedātāja, kura var dziedāt ansamblī, bet es viņai arī esmu teicis – meitiņ, neapvainojies, bet izcila soliste nekad nebūsi."
Esmu egoists
Tai pašā laikā dziedātājs atzīst, ka viņam nav plaša draugu pulka. Pērn no šīs pasaules atvadījās Ojāra sieva Agnija, un viņš stāsta, ka bija nepieciešams kaut kas, kas aizpildītu pēkšņo tukšumu. Šis kaut kas izrādījies darbs valsts iestādē Mājokļu aģentūra, kurā esot lieliski kolēģi, ar kuriem kopā tad arī sanākot pavadīt lielāko daļu laika. "Vēl es esmu tāds svētdienas makšķernieks," viņš saka un uzreiz uzsver: "Bet ne profiņš!"
Ojārs saka, ka nesen viņam atnākusi sajūta, ka beidzot dzīvē kaut kas ir nosēdies, pagājis, un viņš var darīt to, kas patīk. "Neesmu nevienam parādā un joprojām labi nopelnu, turklāt nevaru arī sūdzēties par pensiju," viņš saka. "Man, par laimi, nav jāieiet veikalā un jādomā, ko lai nopērku par savu vienīgo piecīti?"
Vecmeistars smej, ka varbūt izklausās kā egoists, bet tādi jau esot visi vīrieši, un ko tur slēpt, ja tagadne rada labu sajūtu? "Visu mūžu esmu steidzies dzīvot, bet tagad beidzot varu iet divreiz lēnāk – man vairs nekur nav jāsteidzas..." ar mierīgu smaidu sejā rezumē Ojārs. Un ir sagaidījis nākamo autobusu uz Saulkrastu pusi, kur dažas dienas atpūsties pirms braukšanas uz Liepājas ballīti. Atvainojiet, festivālu.