Tad nu par visu pēc kārtas. Baznīcas ielas sākotnējais nosaukums bijis Jaunā baznīcas iela (1813), un, kas interesanti, tas radies laikā, kad pašas baznīcas te vēl nemaz nebija. 1812. gada vasarā, gadu pirms ielas ierīkošanas, Ģertrūdes baznīca nodega, kad kara gubernators Johans Magnuss Gustavs fon Esens pavēlēja nodedzināt visas Rīgas priekšpilsētas. Tikai 50 gadus vēlāk (1864-1869) baznīca tika uzcelta no jauna un iesvētīta.

Kad baznīcu pabeidza, iela ieguva nosaukumu Baznīcas iela, tomēr laikā no 1941. līdz 1994. gadam tā dēvēta arī par Eduarda Veidenbauma ielu, kā arī Loudona ielu (feldmaršala un ģenerālisimusa Gideona Ernsta brīvkunga fon Loudona vārdā). Nu jau vairāk nekā 20 gadus 750 metru garā vienvirziena iela atguvusi nosaukumu Baznīcas iela.

Kas dzīvojis Baznīcas ielā, vaicāsiet? Jāsaka tā – kas tik te nav dzīvojis!

Šo ielu par savām mājām saukuši tādi ievērojami kultūras darbinieki kā

rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, brāļi Norīši – vijolnieks Arveds un gleznotājs Oskars, rakstnieks Aleksandrs Grīns, komponists Arvīds Žilinskis, Nacionālās operas soliste Milda Brehmane-Štengele, kā arī Rainis un Aspazija.

Baznīcas ielas 30. nams kopš 1923. gada ir Raiņa un Aspazijas īpašums. Nu tajā ierīkots dzejniekiem veltīts muzejs.

Specprojekta ķieģeļu nams, kas atrodas pie Bruņinieku ielas un absolūti nesaplūst ar pārējām Baznīcas ielas ēkām, bijis zīmīgs ar to, ka tajā savulaik dzīvojuši ministri un sporta elite.

Tāpat pieminēšanas vērts ir fakts, ka

Baznīcas 35. nama pagrabstāvā atradās Latvijas Tautas frontes galvenais vēlēšanu centrs.

Tiesa, tagad tās ir tikai atmiņas, jo ēka kļuvusi par īres namu un to apdzīvo arī mazie uzņēmēji.

Atšķirībā no Avotu ielas, par ko iepriekš rakstīju, kas tiek salīdzināta ar jauno Miera ielu un vietu bezrūpīgai kafijas malkošanai, kā arī kāzu kleitas izraudzīšanai, Baznīcas iela ir daudz ieturētāka, un tajā kā bites spieto biznesa cilvēki.

Šajā ielā atrodas vairākas biroju ēkas. Pat koka nams, kas atrodas pie pašas Ģertrūdes baznīcas, nu ietērpts stiklā un kļuvis «piederīgs mūsdienām». Tiem, kuri Baznīcas ielu par mājām sauc jau vairākus gadu desmitus, domas atšķiras par mājas jauno fasādi.

Tiem, kuri vēlas baudīt maltīti, piedāvājumā ir kāda uzbeku restorāna un vjetnamiešu virtuve, itāļu picas un pastas, kā arī vietējo iedzīvotāju iemīļotā «Fazenda». Novērojām, ka vasarā te arī darbojas svaigu dārzeņu un ogu tirdziņš.

Neraugoties uz to, ka Baznīcas iela šķietami ir allaž dzīva, manuprāt, vislielāko dzīvību tai iedod šīs pāris koka ēkas, kas vēl nav paslēpušās aiz stikla sienām un kuru balkonos vai uz palodzēm sastādītas vasarīgas puķes.

Man patīk, ka Rīga attīstās, tomēr vēl vairāk man patīk, ka tā starp modernajām mājām un atjaunotajām fasādēm parāda savu patieso seju. Ja vēlies nedaudz no visa - kādu dienu velti pastaigai pa Baznīcas ielu.