Parunāsim par 90. gadiem un diskotēkām. Vai var teikt, ka sekoji Ainara Mielava piemēram un no diskotēku dīdžeja tāpēc kļuvi par dziedātāju un dziesmu tekstu rakstnieku?

Kad 16, 17 gadu vecumā sāku apmeklēt Poly* diskotēkas, man šķita, ka augstāka muzikāla tempļa Latvijā nav un Mielavs ka dīdžejs stāv pāri visam… Tas bija arī laiks, kad pats biju sajutis sevī vēlmi būt uz skatuves aiz magnetofoniem, lai spēlētu dejas un visiem piedāvātu, manuprāt, labāko mūziku. Tādēļ

nekad neesmu slēpis, ka no Ainara daudz mācījos, pat reāli kopējot viņa balss intonācijas, piesakot dziesmas.

Vēl jo vairāk – toreizējā Poligrāfiķu kultūras namā sāku spēlēt pats savas pirmās diskotēkas, jo mani draugi un manas pirmās disenes kompanjoni bija čaļi, kuri dejoja šajā pašā namā bāzētajā deju kolektīvā «Liesma». Pāris reizes gadā deju kolektīvam poļos notika «iekšējās» ballītes.

Un tā soli pa solim, līdz radās «100. debija»...

Jā, kad radās «100. debija», mēs savā pirmajā albumā tieši iekļāvām Mielava dziedātās dziesmas «Nedalāmā» kaverversiju, kas tajā laikā likās pašsaprotami. Taču «100. debija» neradās tādēļ, ka Semēvics bija sagribējis kādu kopēt. Mani vienmēr, jau kopš bērnības, bija fascinējusi skatuve. Toreiz, sen atpakaļ, tā bija estrādes skatuve, kad kā puišelis kopā ar tēvu – Ādažu kolhoza ansambļa skaņu operatoru un administratoru, biju kopā ar viņa pārstāvētajiem muzikantiem krustu šķērsu pa koncertiem izbraukājis visu Latviju.

Un teksti?

Dziesmu tekstus sāku rakstīt krietni vēlāk un gandrīz vai piespiedu kārtā. Pirmie lielākie un apritē palikušākie darbi ir saistīti ar grupu «Mixeri» 1997. gadā (piemēram, dziesma «Ļauj domāt par tevi» šajā jaunajā soloalbumā). Bet tad pienāca arī brīdis «100. debijā», kad pirms ceturtā albuma «Kā viņa mani mīl» Modris pateica: «Viss, man tā tekstu rakstīšana mūsu dziesmām ir apnikusi. Tālāk to darīsi tu.» Nesabijos, un visi 1998. gada Latvijas labākā deju mūzikas albuma [«Kā viņa mani mīl» - aut.] teksti ir manējie.

Tad pirmie soļi dīdžeja ampluā bija Poligrāfiķos?

Viss sākās astoņdesmito gadu vidū, iespējams, skolas klases vakarā, kad no magnetofona tiku pabīdīts malā, jo citiem čaļiem tobrīd bija lentes ar labākām dziesmām. Taču pārliecība manā galvā jau bija dzimusi - es būšu dīdžejs.

No šodienas skatpunkta lūkojoties, esmu reāli pārsteigts, jo savu dīdžeja karjeru sāku ar biznesa plānu, par ko padomju laiku 8. klases skolnieks neko pat gribēdams dzirdēt nekur nevarēja. Bet tāds bija un sevī ietvēra domu, ka vasarā ar diskotēku varētu braukt uz Jūrmalas pionieru nometnēm pelnīt naudu (smejas). Naivi! Tomēr pārliecība, ka, lai to panāktu, ir vajadzīgi reklāmas materiāli, bija apsveicama. Un nebija vēl pat ieplānota pirmā diskotēka, kad mēs - trīs draugi no vienas Ķengaraga piecstāvenes kāpņu telpas, saliekot kopā savus magnetofonus un tumbas, dibinājām savu diskotēku ar nosaukumu «Epsilons».

Pazīstama padomju jauniešu dzīves aina...

Nezinu, vai pateicoties sagatavotajiem promo materiāliem, bet pirmā diskotēka notika Rīgas 6. vidusskolas lielajā zālē. Pašsaprotama lieta tajos gados bija, ka jebkurš dīdžejs spēlējot pieteica dziesmas. Līdz tam gan netiku, jo vispirms bija publiski jāsasveicinās, bet es aiz satraukuma sastostījos. Tad kāds zālē par to iesmējās, un tad mikrofons burtiski tika paslēpts prom un kā atpestīšanu nācās gaidīt pasākuma beigas. Tajā vakarā man šķita, ka par dīdžeju tomēr būt vairs negribas (smejas). Taču pēc pāris nedēļām šī nelāgā sajūta pārgāja.

1988. gada vasaras izskaņā, jau uzkrājis pirmo pieredzi, spēlējot ballītes poligrāfiķos, spontāna lēmuma rezultātā, piedalījos republikas III diskžokeju skatē, kas norisinājās visnotaļ eksotiskā vietā - zem Vanšu tilta blakus Rīgas pilij. Skatuve bija uzbūvēta uz smagās automašīnas piekabes, un tā man bija gana veiksmīga, jo iekļuvu jauno dīdžeju pirmajā piecniekā un manu vārdu pat publicēja laikrakstā «Padomju Jaunatne».

Atceries pārējo piecniekā iekļuvušo dīdžeju vārdus?

Toreiz uzvarēja Arnis Grinbergs. Viņš kompānijā PRO1 ir vadībā.

Sanāk, ka viss sākās ar simbolisko «zem tilta»...

Jā, konkurss zem Vanšu tilta man deva ne tikai pārliecību, bet arī pirmos profesionālos kontaktus, kuri aizveda mani uz Kuldīgu. Šeit pilsētas kultūras namā darbojās diskotēka «Lāse», un tā kļuva par manu pirmo pastāvīgo darba vietu kā dīdžejam. Par vakaru te maksāja 25 rubļus, no kuriem deviņi aizgāja autobusa biļetei. Tad nu pāris reizes mēnesī optimisma pilns vizinājos uz Kuldīgu, līdzi katrā rokā nesot pa lenšu magnetofonam, lielu čemodānu, kuru šajā situācijā varēja pārvietot, tikai to aizkabinot aiz viena magnetofona malas un ar roku piespiežot pie sāna. Vēl pretējā plecā uzmesta liela sporta soma ar lentēm un tukšajām spolēm. Pamatīga uzkabe, ņemot vērā, ka kultūras nams un autoosta nebūt neatradās «piecu soļu» attālumā un ar auto neviens te pretī atbraucis nesagaidīja... Vēl traki bija, ka diskotēka beidzās vienos naktī, bet pirmais autobuss uz Rīgu bija īsi pirms pieciem no rīta. Lai neaizmigtu un to nenokavētu, tukšajā kultūras nama zālē nācās soļot pa perimetru (smejas).

Tad īsu brīdi darbojos Rīgas kultūras namā «Draudzība» Sarkandaugavā, un tad sekoja vairāki gadi zīmīgajā Lielvārdes kultūras namā, kur reizi mēnesī notika nakts diskotēkas, uz kurām publika ar vilcieniem brauca ne tikai no galvaspilsētas, bet arī no Jelgavas, Jēkabpils un Tukuma pusēm, par tuvumā esošo Ogri un Ķegumu nemaz nerunājot.

Kur iepazinies ar Modri Skaistkalnu?

Tas bija 1989. gadā Lielvārdei blakus esošajā Jumpravas kultūras namā, kur Modris bija dīdžejs. Viņš drīz kļuva par pirmo Pasaules lentžokeju čempionu un pamatoti lepni sevi dēvēja par Mr Tape. Mēs patiesi sadraudzējāmies un kā kaimiņi viesojāmies viens otra diskotēkās.

Draudzīgas un radoši saskanīgas attiecības man ir izveidojušās arī ar pirms gada konkursā zem Vanšu tilta satikto Uģi Kārkliņu jeb MC Uncle U. Trijatā mēs izveidojām dīdžejprojektu «Dejas 3 balsīgi», kurš tam laikam ir uzskatāms par ļoti veiksmīgu produktu. Modris tajā bija miksējošais dīdžejs, Uģis repoja un vadīja programmu, bet es pārstāvēju klasisko jeb runājošo un hitus spēlējošo diskžokeju skolu.

Vēlāk, 90. gadu vidū, kad radošo virsroku gūst «100. debija», dīdžejošana man aiziet otrajā plānā un laiks tai atliek vien tad, kad grupa nekoncertē. Tomēr no viena piedāvājuma es neatsakos. Trešdienas turpmāk uz ilgāku laiku ir manas dienas Bezdelīgu ielas 12 namā, kura augšējā stāvā darbību sāk «Super FM» deju klubs. Vakara diskotēkas ietvaros manā pārziņā ir Top20, un tas nekas, ka dziesmas tajā ir daudzas un dažādas.

Publika nepārtraukti vienotā un skaļā korī skandē: «Prodigy, Prodigy, ...» Tā man ir trauma!

(Smejas.)

Kādu mūziku spēlēji?

Aktuālo popmūziku ar tolaik modīgās deju mūzikas piesitienu. Bet galvenais kritērijs bija spēlēt tikai to mūziku, kura patika man pašam.

No lentēm jau visticamāk, vai ne?

Biju lenšu dīdžejs līdz pat 1995. gadam.

Vēl par diskotēkām runājot, ar ko 90. gadu pirmās puses diskotēkas atšķīrās no 80. gadu?

Deviņdesmitajos gados dīdžeji sāka dziesmas miksēt. Parādījās magnetofoni ar maināmajiem ātrumiem. Es piekopu zelta vidusceļu – mācēju gan dziesmu pieteikt, gan vajadzīgajā brīdī tās samiksēt.

Skaidrs, ka 80. gadu sākumā diskotēkas vispār bija tādas kā izglītojošas lekcijas, kurās dīdžejs stāstīja par kādu konkrētu grupu un tad pāris stundas notika kontrolētas dejas. Kāda ir diskotēku evolūcija no 80. uz 90.?

Astoņdesmito gadu sākuma mūzikas lektorijus neesmu apmeklējis. Gadu desmita izskaņā gāju uz poligrāfiķiem, bet tad dejas sāku spēlēt pats. No sākuma viss notika, dziesmu aiz dziesmas piesakot, izmantojot mikrofonu. Tad sākām arī dziesmas miksēt. Laiki ir vairākas reizes mainījušies, bet sevi kā dīdžeju es joprojām redzu klasiskajā diskotēkā, kurā dziesmas tiek pieteiktas ar komentāriem. Mans lauciņš ir autentiski deviņdesmitie ar tā laika muzikālo esenci.

Un kā ir šodien?

Šobrīd dīdžejs nevar pretendēt uz elka statusu sabiedrībā, kā tas bija pirms vairākiem gadu desmitiem, jo

mūzika mūsdienās ir kļuvusi tikai par fonu, nevis modes aksesuāru.

Bieži vien pasākumos mūzika tiek spēlēta no «tālā kakta», bet tā ir pašu dīdžeju problēma, kurš nevēlas būt «zvaigzne».

Mūzika vispār ir zaudējusi savu nozīmīgumu... tā tagad ir tik brīvi pieejama!

Ja tā pavisam īsi, tad atkārtošos. Manuprāt, mūzika mūsu ikdienā tiešām ir kļuvusi par fonu. Brīvi jebkurā vietā un laikā pieejamu fonu, un tikai… Rituāls ir zudis. Daudzie melomāni vairs negaida konkrēto vakaru, lai, teiksim, pie radioaparāta paklausītos «Būsim pazīstami», kā tas bija astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos, sestdienas vakarā ar vilcienu no visas Latvijas brauktu uz diskotēku Lielvārdē.

Vai dīdžeja loma šādos informācijas džungļos nepieaug? Dīdžejs kā moderators, kā gids, kas palīdz neapjukt?

Nespriedelēšu par mūsdienu dīdžeju lomu, jo pats jau labu laiku uz šo džungļu pusi neskatos. Esmu sapratis, ka mana diskžokeja lielākā vērtība ir sajūtas, kuras varu dot tiem, kuri, nosacīti kopā ar mani uz skatuves, deviņdesmitajos baudīja vēl tolaik spēkā esošo mūzikas kultu. Šobrīd spēcīgākais ierocis manā šā radošā žanra arsenālā ir autentiska to laiku gadu diskotēka ar deviņdesmitajos gadu hitu esenci, pasniegtu pēc principa «dziesma – komentārs - dziesma». Tā ir reāla laika mašīna.

Pēdējos gadus ar jaunu sparu atsākusies mūzikas ierakstu kolekcionēšana. «100. debijai» bijušas gan kasetes, gan CD, gan CD singli... Tas atkal apliecina pretējo - mūzikai, mūzikas ierakstiem tomēr vērtība ir saglabājusies. Dažus no «100. debijas» albumiem vietnē Discogs, piemēram, piedāvā par 30 eur...

Gluži pretēji! Par pievilcīgu tēmu kolekcionāriem kļūst viss, kas iziet no modes. Es arī labprāt savai kolekcijai nopirktu «100. debijas» pirmo «Debijas albumu» (1994), īpaši to, kurš no zviedru rūpnīcas savulaik atnāca brāķa versijā.

Un par jauno soloalbumu. Aplis noslēdzies. Ko tālāk?

Noslēdzies ir posms, ar soloalbumu ir aizvērta viena septiņus gadus pildīta mapīte. Taču aplis pa spirāli iet uz augšu. Es pats turpinu palikt par sevi, spēlējot tikai sev raksturīgas diskotēkas, fotografējot, strādājot reklāmas un PR jomā, kā arī krājot romantiskus mirkļus, lai par tiem varētu dziedāt jaunas dziesmas.

_{* «Poly Disco» – populārā Rīgas diskotēka, kas norisinājās Poligrāfiķu kultūras namā Lāčplēša ielā 43/45 (1974 – 1987).}