Reti kad pašmāju māksliniecēm ir pašām kas sakāms... Bet Sniedzei ir gan pašas sacerēti dziesmu vārdi, melodijas, pašas aranžējumi un veseli kosmiski īsstāsti.

TVNET: Sniedze... ļoti skaists un arī rets vārds! Vai esi dzimusi kādā aukstā, sniegotā dienā?

- Neesmu dzimusi aukstā dienā, esmu dzimusi vēl vasariņā, īsi pirms pirmā septembra.

TVNET: Tu nāc no ļoti muzikālas ģimenes, un laikam tikai loģiski, ka esi uzsūkusi kaut ko no tēva un mātes muzikālajām ietekmēm. Kādā intervijā minēji, ka klausījies mammas Keitas Bušas un Torijas Eimosas kompaktdiskus? Kas bija tēta kolekcijā?

- Jā, manai mammai bija daudzumdažāda kolekcija ar kasetēm, vēlāk arī ar CD diskiem, kur jau parādījās Keita, Torija un Bjorkas «Vespertine», bet pavisam nesen atklāju, ka viņas vislielākā kolekcija sastāv no platēm, kuras būtu vērts noklausīties, cerot, ka laika zobs nav pārāk tās apskādējis - tās bija visu šo laiku atradušās bēniņos. (Vienu brīdi bija tā tendence, ka cilvēki pārgāja no vinila uz kasetēm, es to ļoti labi atceros, jo pie mājas spēlējos vietā, kur sveši cilvēki bija izgāzuši lērumu plašu, tāpēc vinils visu šo laiku man likās nekam nevērtīgs. Tagad vinils skan arī mūsmājās.)

Nezinu, kas bija tēta kolekcijā, to droši vien vislabāk zina mana māsa Paula, un šo kolekciju man nav sanācis «apskatīt» (esmu daļēji atbildīga par mammas ierakstu pazaudēšanu vai kasešu pārrakstīšanu, jo sevišķi «Saules Kripatiņas» kasetes). Bet es tomēr kaut ko dzirdēju, jo gāju uz «Jauna Mēness» koncertiem, kur tētis uzstājās, klausījos operā uzvesto «Parīzes Dievmātes katedrāli». Laikam, kad biju maziņa, tēta kolekcijā mani vairāk interesēja tieši DVD, un īpašu uzmanību piesaistīja «Riverdance», dažādas multfilmas, kurām viņš bija sacerējis mūziku. Protams, «Odi et Amo» un «Pagānu gadagrāmatu», «Jaunu Mēnesi» es saņēmu dāvaniņās, par ko ļoti priecājos.

TVNET: Būdams grupas «Vecās mājas» dibinātājs, viņš noteikti daudz klausījās Iana Andersona (Ian Anderson, «Jethro Tull») flautas spēli... varbūt tāpēc tu kļuvi par flautisti?

- Tas droši vien jāprasa viņam. Labs jautājums, kāpēc par flautisti kļuvu. Varbūt tāpēc, ka mana mamma bija savulaik nedaudz mācījusies spēlēt flautu. Par Ianu gan man tētis pastāstīja, kad man bija kādi piecpadsmit. Toreiz vispār nesaistīja, viss likās pēc trokšņa, ne mūzikas, varbūt vienīgi pats sākums no Iana versijas Baha «Bourre» patika. Tādas «jocīgās» flautas skaņas es jau pirms tam it kā zināju, jo tas, ka vēl nemācēju flautas aplikatūru, mani neatturēja no improvizatoriskas spēlēšanas. Tā improvizatoriskā lieta - vajadzība to darīt - varbūt kaut kādā ziņā arī man traucēja apgūt skolas vielu. Bet, ka to «jocīgo» spēlēšanas tehniku sauc par frullato un ka ar flautu var arī dziedāt un spēlēt, un ka tas pat ir izpildāms skaisti, es uzzināju, kad izdzirdēju Pētera Vaska slaveno «Ainavu ar putniem» flautai solo.

TVNET: Ja par flautu un pašas sacerētu mūziku, tad tomēr pajautāšu... tagad kopā ar Elizabeti Balčus esat divas jaunas, talantīgas meitenes, kas spēlē gan flautu, gan pašas sacer mūziku. Vai esat pazīstamas? Esat «uz viena viļņa»?

- Mēs sadraudzējāmies jau sen, kad gājām vienā skolā un tur arī atklājām, ka mums ir kopīgas intereses un aizraujoši kopā pavadīts laiks. Toreiz tikāmies gandrīz katru dienu, rāpāmies kokos, improvizējām, devāmies kopīgos piedzīvojumos, mēdzām bastot stundas, sapņojām. Lai arī tik bieži vairs nesanāk tikties – mums abām patīk liela brīvības sajūta un netikums reizēm aizmirst, kur atrodas telefona klausule, diezgan bieži domāju par Elizabeti. Žēl vienīgi, ka netikām viena uz otras CD albuma prezentācijām – ne es uz viņas «Conarium» – jo biju laikam Izraēlā, ne viņa tika uz manu «Inkrustāciju» dēļ saviem koncertiem un izrādēm, tā ka esam «kvitas».

TVNET: Tu daudz piemini mūziku, kurai saknes aug klasiskajā mūzikā, arī tavā albumā saklausu šo to no tā dēvētā classical crossover. Vai tas bija liels izaicinājums vienā ierakstā iestrādāt visas uzkrātās ietekmes, taču vienlaikus izdarīt to tā, lai nerodas «bardaks»?

- Tajā brīdī, kad kaut kas tāds muzikāls rodas, laikam nedomāju par to, vai tas ir izaicinājums, gluži vienkārši mēģinu strādāt pie tā, lai tas «pēc kaut kā» vai «pēc tā, ko man vajag» izklausās. Ja ir sanācis crossover, tad tas nav bijis pašmērķīgi. Grūti gan arī pateikt, no kurienes tās saknes aug, varbūt tas vienkārši no vecākiem. Domāju, ka vislielākais izaicinājums bija «Inkrustācijas» skaņu režisoram Kasparam Putriņam, to visu kopā sastrādāt, taču rūpīgāku attieksmi diez vai es spētu nosapņot. Bet dažus «bardakus» mēs atstājām, kurus uzskatījām par daiļiem, jo arī «bardaks», tāpat kā «neglīts», var būt daiļš.

TVNET: Vai dosies uz Sāras Braitmenas koncertu? Vai tevi ne tik daudz uzrunā viņas mūzika kā vēlme doties kosmosā?

- Droši vien, ka tad jau vajadzētu aiziet, lai gan viņa ciemojas ar Ziemassvētku programmu. Neliegšos, ka man vēl aizvien patīk, ka pa radio atskan «Time To Say Goodbye» vai «Operas spoks». Katrā ziņā, ja es aiziešu uz koncertu, nelološu lielas cerības, ka tur varētu būt orķestris. Bet laikam par kosmosu ir vairāk domāts, ne jau kosmosā došanās vien, bet nu, tu jau saproti...

TVNET: Vai tev nešķiet, ka vispār classical crosover ir ne šis, ne tas? Es, ja godīgi, esmu izbrīnīts par šā žanra milzīgo popularitāti... Kāpēc vienkārši nevar klausīties labu popmūziku un tad augstvērtīgu klasisko mūziku?

- Tikai tagad saprotu, ka man galīgi nav bijis mērķis sarakstīt classical crossover. Tas vispār ir tāds... ļoti slidens žanrs manā izpratnē, jo galarezultāts var iznākt gaužām slikts un bezgaumīgs. Vissliktākajā gadījumā var sanākt - skaņdarba oriģinālā autora cieņu aizskarošs tautā tā saucamais «kolbasņiks» - «tucinieks». Kāpēc vienkārši nevar klausīties labu popmūziku, un tad augstvērtīgu klasisko mūziku? Tas vienkārši ir arī aizraujoši kaut ko tik ļoti dzirdētu, pazīstamu interpretēt, pielāgot pa savam. Popmūziku pasniedz klasiskos aranžējumos un klasisko mūziku pārvērš par popu. Crossover ir smalka padarīšana, ja tā izdodas, tomēr tā ir arī gaumes lieta. Esmu pieredzējusi, ka

cilvēki sajūsminās, piemēram, par Vivaldi gadalaikiem, kas salikti kopā ar visdažādākajiem bītiem, kamēr manām ausīm tas izklausās kā lēts triks, kā «iebarot» klasisko mūziku tiem, kam tā nav tik tuva.

Ir, protams, arī labi piemēri, labprāt ieklausos mūsu pašu «Da Gamba» un fanoju par Maksa Rihtera Vivaldi «Četras sezonas».

TVNET: Bet par kosmosu runājot, tas patiešām ir apbrīnojami, ka esi spējusi sacerēt ne tikai mūziku un dziesmu vārdus, bet pat uzrakstīt īsus zinātniskās fantastikas stāstiņus, kas pielikti CD bukletam. Acīmredzot viss atduras pret to, ka vai nu ir, vai nav ko teikt...

- ""Kosmiskie priekšraksti" - tas bija reizē aizraujoši un nenovēršami - rakstīt šos stāstiņus, jo bez tiem man nebija pietiekami daudz pamatojuma, ko es vispār ar to domāju, vai jūtu pret to kosmosu. Bez šiem stāstiem man būtu bijis mazāk, ko teikt muzikāli. Tagad ik pa laikam kāds uzdod jautājumus, vai vienam vai otram stāstiņam ir kādi zinātniski pamatojumi, un tad mēs ieslīgstam diskusijās, itin kā apsverot, vai kas tāds ir iespējams. Patīk lūkoties dzīlēs un vispār ikdienā patīk darīt tā - noskatīties filmu vai seriālu un tad izlasīt tuvākus paskaidrojumus, scenāriju vai piedalīties diskusijās par filmas zemtekstiem, citātiem vai meklēt kopsakarības ar citiem autoru darbiem.

Kosmoss jau sen patīk. Bet laikam šobrīd, šajā dzīves posmā es jau par to reflektēju vairāk, un reflektēju arī par saviem draugiem - Kasparu Putriņu un Zani Putniņu (māksliniece-dizainere), kuri arī ir diezgan kosmosā, kuri man ir uzticējuši arī daļu no savām vīzijām par to, kā tur ir. Par kosmosu domāju jau iepriekš, pirms viņus satiku, un toreiz liels bija mans pārsteigums, ka ir vēl tādi cilvēki, kas domā līdzīgi.

TVNET: Pastāsti par ierakstā dzirdamo vīrišķo balsi, ko pati esi ar efektiem panākusi. Cik pamanāma ir šī tava vīrišķā personības puse, un kādu lomu tā spēlē?

- Pateicos par manas vīrišķās personības puses pieminēšanu, viņš to novērtē [smejas]. Man dzīvē un mākslas darbos ļoti svarīgi ir tēli. Darbos parasti tādus iedomājos pati, bet šis vīrieša balss tēls parādījās man pašai kā realitāte. Un tas bija dzīvs pārsteigums. Šo pārsteigumu, sajūtas var salīdzināt ar sajūtām, kas rodas, pirmo reizi ieraugot sevi spogulī, pirmo reizi izdzirdot savas balss ierakstu, kas gan daudziem ir nepatīkami.

Man bija «spārnu» un šoka sajūta – tas ir mans skaņas spoguļattēls, viņš ir vīrietis, un es viņu nepazīstu.

Viņš manā pasaulē ir ieradies kā neatkarīgs tēls, viss, kas man atliek, ir tikai aprakstīt, kāds viņš izskatās.

Nemācēšu novērtēt, cik īsti pamanāma ir mana vīrišķā personības puse, jo galu galā sievietei var piemist tās pašas īpašības, kas vīrietim (un otrādi), un dzīvē reizēm nezinu, kur lai to sievišķību nobāž. Ikdienā un svētkos laikam jūtos «pa vidu» un tādējādi neaizvainoju ne savu sievišķo, ne vīrišķo pusi.

----

_{Būdama profesionāla flautiste, Sniedze darbojas arī akadēmiskajā mūzikas žanrā. Māksliniece savu ikdienu pavada korī «Ave Sol» un meiteņu vokālajā grupā «Anima Solla». Bijusi flautiste grupās «Levīti», «Amorālā psihoze», kā arī mūziķa Gata Ziemas pavadošās grupas sastāvā. Pirmo plašo ievērību guvusi LTV konkursā «Radīti mūzikai».}