Jānis Šipkēvics: Mister Henslij, šis ir radiošovs – «Ar dziesmu par dzīvi». Vai to pašu varam teikt arī par jūsu dzīvi?

- Jā. Tā ir ilga dzīve un daudz dziesmu. Jā, visa mana dzīve ir bijusi mūzika.

Ko jūs būtu darījis dzīvē, ja nebūtu izvēlējies mūzikas ceļu?

- Tas ir labs jautājums. Man nav ne mazākās jēgas, kas būtu. Man bija laba izglītība. Tēvs vēlējās, lai es kļūtu futbolists.

Kā katrs anglis?

- Jā. Kad man bija 16 gadu, es noslēdzu līgumu ar Anglijas pirmās divīzijas klubu (te Jānis iejaucas ar really? - tāpēc nevar sadzirdēt kluba nosaukumu. Laikam Lūtonas pilsētas futbola klubs). Bet, tā kā jau biju nolēmis kļūt par mūziķi, es pametu futbolu, lai nopietni pievērstos mūzikai. Un tēvs teica - nu tad paliec sveiks, un man būtu bijis jāpamet mājas. Bet pagāja pāris gadu, un viņš pierada.

Bet principā man bija laba izglītība un es noteikti būtu varējis pievērsties daudzām lietām, tomēr mana kaislība bija tikai un vienīgi mūzika.

Pieminējāt izglītību. Kā sākāt mācīties spēlēt klavieres, ģitāru?

- Nu, ar klavierēm bija vienkāršāk. Mana māte spēlēja klavieres. Viņa nebija profesionāle. Spēlēja sev, bet darīja to labi. Tēvam patika dziedāt, un visādos svētkos viņš dziedāja un māte spēlēja. Tā ka mūzika manā dzīvē bija dziļi. Un arī klavieres. Kad biju mazs, man patika tās paplinkšķināt.

Bet es, protams, gribēju ģitāru, jo gribēju būt Elviss. Tas bija vienīgais veids, kā kļūt par Elvisu, un tam man vajadzēja ģitāru.

Tad dabūju ģitāru un teicu sev, ka man jāsāk spēlēt, jo man nebija pacietības iet uz kādiem kursiem un mācīties to. Visu apguvu eksperimentējot. Ko, starp citu, vēl arvien turpinu darīt.

Vai vecākiem bija noteicošā loma jūsu tapšanā par roka zvaigzni?

- Nē. Mana māte gan priecājās, ka mācījos spēlēt. Bet tēvs ne, jo viņš gribēja redzēt mani futbolā. Tas bija viņa sapnis par manu nākotni. Tādēļ, kad izvēlējos mūziku, viņš nepriecājās. Māte gan mani vienmēr aizstāvēja.

Kuras bija jūsu lielākās futbola zvaigznes toreiz un arī šajās dienās?

- Tai laikā bija daudzi futbolisti, kurus apbrīnoju, bet viens bija Džonijs Heins (Johnny Haynes), kas spēlēja Fulhemas komandā. Un viņš tradicionālā 5 -3-2-1 izkārtojumā bija kreisais uzbrucējs.

Es arī gribēju spēlēt kreisajā malā, bet nevarēju, jo mana kāja bija labā, nevis kreisā. Tādēļ spēlēju labajā malā.

Bet es mīlu futbolu. Kad esmu mājās Spānijā, es skatos. Skatos visas Premjerlīgas spēles, ko rāda TV. Un, protams, man patīk skatīties Madrides Real spēles. Vietējās komandas arī.

Krištianu Ronaldu...

- Garets Beils, Karims Benzemā, Nu, man patīk arī Laionels Mesi, bet nevaru atbalstīt Barselonu, jo dzīvoju Valensijā. He-he... Un tie, kas dzīvo Valensijā, nedrīkst atbalstīt komandu no Katalonijas. (Jānis smejas.) Nekādi! Aizliegts!

Vai mūzika ir kādreiz glābusi jums dzīvību?

- Gandrīz katru dienu. Jo manas dzīves būtiskais piepildījums ir spēlēt mūziku. Rakstīt un izpildīt mūziku. Tam esmu šeit paredzēts uz Zemes. Tādēļ, vienalga, kā jūtos no rīta, labi vai slikti, vienalga, ko jūtu, man ir tikai dažas minūtes jāuzspēlē mūzika, un tā atgādina man, kāpēc šeit atrodos. Un tā mani atgriež uz pareizās takas..

Jā, tā izglāba manu dzīvi, kad biju atkarīgs no narkotikām. Biju sasniedzis bīstamu līmeni. Un tad sapratu: ja iešu tālāk, tad tās būs beigas manai mūzikai. Un es apstājos. Tiku vaļā no narkotikām. Un jā... tādēļ varētu teikt, ka mūzika izglāba manu dzīvību.

Izstāstiet par citiem jūsu grupas biedriem, kas arī bija atkarīgi bet diemžēl zaudēja šajā cīņā.

- Lielākā daļa mūziķu ir atkarīgi no kaut kā. Dažiem tā ir auditorija, auditorijas intensitāte, slava, ego, sievietes. Ir daudz, kas tevi piesaista, jo, ja esi profesionāls mūziķis, tev ir jāupurē viss. Tu zaudē ģimeni, draugus, daudzas lietas. Tādēļ kā aizstājēju tam, ko tu zaudē, tev jāatrod kas vietā. Bet grupā «Uriah Heep» mūsu problēma bija, ka kļuvām tik veiksmīgi, - mums apkārt pulcējās cilvēki, kas tiecās pēc mūsu sabiedrības, izmaksāja mums dzērienus, mums bija viss un par daudz visa. Tādēļ diemžēl Gerijs (Thain) kļuva atkarīgs no heroīna, kas ir ārkārtīgi smagas narkotikas, un tās viņu iznīcināja. Un Deivids (Bairons) kļuva par alkoholiķi: alkohols viņu nenogalināja uzreiz, bet sabojāja viņa veselību. Būtībā ļoti jauni puiši. Tas ir ļoti skumji, bet tas varēja notikt arī ar mani.

Kas jums palīdzēja? Dieva pieskāriens?

- Jā noteikti. Neviens man nevarēja palīdzēt. Cilvēki jautā: vai tu nevarēji palīdzēt Gerijam, vai tu nevarēji palīdzēt Deividam? Neviens nevar palīdzēt, kamēr pats negribi sev palīdzēt. Viņiem ir jāapjēdz sava problēma. Viņi neredzēja atkarību kā problēmu. Viņi uzskatīja, ka lieto vienkārši vairāk nekā citi. Bet problēma ir tā, ka mēs katrs esam citāds. Mans ķermenis var panest tik daudz, tavējais atkal tik. Tādēļ, ja ieņemu tik daudz, es to panesu, ja tu tik, tevi tas nogalina. Neviens nezina. Tev ir jākoncentrējas uz sevi, nevis jāsalīdzina ar citiem.

Vai narkotikas un alkohols palīdzēja radīt kādas idejas?

- Absolūti pretēji! Pilnīgi pretēji. Nav taisnība, kad cilvēki apgalvo, ka tas palīdz radīt. Esmu radījis savas vissliktākās lietas, kad esmu bijis salietojies kokaīnu.

Jo jauni cilvēki jūtas brīvāk un labāk, kad ir ko lietojuši, un viņiem šķiet, ka viņi ir atraisītāki un radoši pievilcīgāki.

- Uzskatu, ka viņi muļķo sevi ar tādām domām. Man nešķiet, ka iedzēris cilvēks ir jaukāks un pievilcīgāks. Daudz dzēriena var padarīt visskaistāko sievieti pilnīgi nepievilcīgu. Un es vienmēr saku: ja tu tomēr gribi lietot alkoholu, ievēro mērenību. Lieto nedaudz.

Lasīju, ka Eliss Kūpers esot jau dažus desmitus gadu pārstājis lietot alkoholu un ka viņam tajā palīdzēja golfs.

- Jā. Esmu spēlējis golfu ar Elisu. Viņš tagad velta daudz laika veselīgam dzīvesveidam.

Jūs tiekaties?

- Jā, vairākkārt esmu ticies ar viņu. Viņš dzīvo Arizonā. Kādas divas reizes gadā braucu tur uzspēlēt golfu. Un mēs spēlējam labdarības turnīros, lai savāktu naudu dažādiem mērķiem.

Kas vēl ir jūsu iedvesmojošās mūzikas draugi no 70., no 80. gadiem?

- Septiņdesmitajos mūziķi ļoti konkurēja, tomēr bija lieliski sadarboties. Mēs koncertējām un bijām kopā tūrēs ar «Deep Purple», ar «Led Zeppelin». Ar «Black Sabbath», ar «Aerosmith». Spēlējām kopā un bijām labi draugi. Daudzi no viņiem vēl ir dzīvi, daudzi pie labas veselības. Diezgan bieži satiekamies, un tad ir interesanti pasēdēt un parunāt par septiņdesmitajiem.

Vai jutāt konkurenci ar «Deep Purple»?

- Konkurenci drīzāk izjuta auditorija. «Deep Purple» bija diezgan atšķirīga no «Uriah Heep». Grupas sastāvs bija tāds pats, bet mūzika bija atšķirīga. Mums bija harmonijas, viņi tās neprata. Mēs centāmies būt melodiskāki. Viņi nē. Mūsu mūzika tajās dienās nebija tik smaga. Mēs bijām atšķirīgi, bet mērķējām tai pašā auditorijā. Tādēļ konkurence parādījās, kad izlaidām jaunu albumu vai devāmies tūrēs. Konkurence bija, kurš pārdos vairāk albumu, kurš pārdos vairāk biļešu. Konkurence pastāvēja, bet tā nebija negatīva, tā bija pozitīva.

Kādi ir spilgtākie mirkļi kopā ar «Uriah Heep»?

- Bija daudzi. Man pašam vislielāko gandarījumu deva redzēt, kā grupa attīstās muzikāli. Mēs kļuvām krietni nobriedušāki ar «Look at Yourself» un «Demons and Wizards». Tad mēs jutāmies nobriedušāki, tas bija progress. Tie bija soļi uz priekšu, tas mani gandarīja. To dienu dzīvē katrs solis deva kādu ideju dzejolim vai stāstam, dziesmai. Gribējās, lai vakarā man ir kaut kas, kā man vēl nebija pamostoties. Tādēļ progress bija mans mērķis. Bet ja runājam taustāmās kategorijās, kaifs, saņemot mūsu pirmo Zelta plati, tas bija sasniegums. Viena no lietām, par ko tu sapņo, kad esi pavisam jauns. Tad saņemt pirmo platīna albumu…

Kad tas bija?

- Tas bija 1973. gadā. Bijām uzstādījuši rekordus dažādās valstīs jau pirms tam, bet pirmais zelta bija Amerikā. Mēs pārdevām miljonus un miljonus plašu, bet no mūzikas viedokļa lielākais saviļņojums manā dzīvē bija Manheimā Rietumvācijā. Bijām festivāla hedlaineri, mūs klausījās simtiem tūkstošu. Un es tur stāvu uz skatuves un simttūkstošgalvīgs koris dzied manu «Lady in Black». Tas bija kaut kas. Stāvēt tur un dzirdēt viņus dziedam. Tas nebija kaut kas, ko bērnībā sapņoji. Jo tu nekad to nevarētu iedomāties, ka tas kādreiz notiks. Nesen man bija līdzīgas sajūtas Ukrainā. Es spēlēju ar simfonisko orķestri. Dažas ar stīgu kvartetu un dažas arī ar baletdejotājiem. Viņi bija izveidojuši horeogrāfiju un muzikālos aranžējumus daudzām manām dziesmām. Un stāvēju uz skatuves un piedzīvoju to visu kā vēl vienu kulmināciju manā dzīvē, manā karjerā.

Vai tas bija pirms Krimas aneksijas?

- Nē, tas bija pirms divām nedēļām.

Pirms divām nedēļām?!

- 27., nē, 28. oktobrī.

Pastāstiet par auditoriju Ukrainā.

- Viss vakars bija iespaidīgs un vienreizējs. Es vienkārši tur sēdēju ar savām dziesmām. Teātris bija pārpildīts, visi 700 cilvēki. Viņiem patika dziesmas, ko es izpildīju viens. Tad mani pavadīja stīgu kvartets. Balets nodejoja vienu manu dziesmu. Un tad uznāca grupa un nospēlējām pēdējās piecas dziesmas kopā ar orķestri 60 cilvēku sastāvā. «Circle of hands», «The Last Dance», «July morning» un «Lady in Black».

Jūs esat «Uriah Heep» dibinātājs. Vai atceraties iemeslus, kāpēc sanācāt?

- Mmm. Nē. Stāsts patiesībā ir citādāks. Četri puiši bija grupā, kas saucās «Spice». Un kādu dienu 1969. gadā viņi uzrunāja mani. Viņi vienkārši gribēja pievienot sintezatoru. Un basists, kuru pazinu, atnāca pie manis un jautāja, vai man būtu interese parunāties un varbūt pievienoties grupai. Tā pievienojos viņiem, un mēs uzreiz sākām ierakstīt albumu. Viņi jau bija sākuši rakstīt, tādēļ es palīdzēju pabeigt. Skanējums izmainījās būtiski. Menedžeris nolēma grupai dot jaunu nosaukumu un nosauca to par «Uriah Heep». Man tas bija aizraujoši, jo pirmo reizi deviņu gadu laikā, kad biju mēģinājis, jutu, ka esmu grupā ar nākotni, jo mums bija savs menedžments, bija ierakstu kompānija, ka man ir iespēja visas manas ieceres realizēt.

Nosaukums nāca no Čārlza Dikensa?

- Jā

Kurš bija ierosinātājs?

- «Uriah Heep» ir personāžs no «Dāvida Koperfīlda», ko sarakstījis Čārlzs Dikenss, un tai gadā, 1969. gadā tika atzīmēti 100 gadi kopš viņa nāves. Tā ka viss par viņu bija grāmatās, teātros, filmās. Un vienu dienu menedžeris noskatījās «Dāvidu Koperfīldu» TV un teica, ka tas varētu būt labs nosaukums.

Es satiku Miku Boksu un Lī Kersleiku Latvijā, Jūrmalā pirms 21 gada. Tolaik vadīju vienu Jūrmalas festivālu un pirmo reizi satiku cilvēkus no «Uriah Heep». Kāpēc jūs jau tad uzstājāties atsevišķi?

- Es grupu atstāju 1980. gadā, jo tā vairs nebija priekš manis, mans «Uriah Heep». Tā bija kaveru grupa. Tagad ir vēl sliktāk, jo Miks ir vienīgais oriģinālais grupas dalībnieks. Un, kad atsāku, kad biju atkopies no visa, es negribēju atkārtoties, negribēju iestigt pagātnē. Esmu apmierināts ar pagātni. Protams, rakstīju notis grupai, ko mīlēju. Tagad man ir iespēja spēlēt jaunas lietas. Un daudzus gadus, kopš spēlēju solokoncertus, cilvēki gaida, ka spēlēšu arī jaunas dziesmas. Tas priecē.

Cik jums mājās ir «Uriah Heep» albumu un kuri ir jūsu mīļākie?

- Es nezinu, ja var pieskaitīt «Best of» un kompilācijas, tad vairāk par simtu būs.

Simts?

- Bet tas nav viss. Man nav viss, kas ticis izdots. Mans mīļākais albums ir «Demons and Wizards». Un laikam arī «High and Mighty». «Demons and Wizards», manuprāt, bija augstākais grupas sniegums, un «High and Mighty» ir man tuvas manas dziesmas.

Man bija 14, kad klausījos jūsu mūziku no magnētiskām lentēm. Parasti tās bija trešās vai ceturtās kopijas no LP. Cena jaunai platei ar jūsu mūziku bija 70-80 rubļi šeit padomju Latvijā. Es to nevarēju atļauties. Tā bija puse no mēnešalgas, piemēram, labam inženierim. Un tai laikā Rīgā miljonu pilsētā nebija vairāk kā 5, 6 jūsu albuma kopijas. Es pat pazinu vienu cilvēku, kam bija ap 100 plašu no dažādiem māksliniekiem, un viņu aplaupīja, un laupītāji vairākkārt viņu piekāva. Tā ka mūzika diemžēl neglāba viņa dzīvību. Vai jūs varat ko tādu iedomāties?

- Nē, es nevaru. Man grūti stādīties priekšā ko tādu. Esmu ceļojis pa Krieviju, pa Austrumeiropas valstīm, un man ir daudz draugu, kas stāstījuši dažādus stāstus par represijām un dzelzs priekškaru.

Jā, man ir grūti kaut ko tādu iedomāties, jo nāku no izlutinātās Rietumu bērnu paaudzes, kur lielākā apspiestība bija tikai mani vecāki. Ja tēvam kaut kas nepatika, man bija jāklausa tēvs, bet valdībai nebija nekādas ietekmes uz manu privāto dzīvi. Tas viss ir skumji, bet pieņemu, ka tas ir daļēji par iemeslu, kāpēc mana uzstāšanās austrumos, šajās valstīs ir īpaša. Ne tikai priekš manis, bet arī priekš auditorijas. Jo kā sacerētājs un kā izpildītājs sajūtu, ka mans darbs ir patiesi novērtēts, ir ārkārtīgi atzinīgs novērtējums un privilēģija, un viss nāk atpakaļ.

Vai labi dzīvojāt, kad spēlējāt «Uriah Heep»?

- Jā, protams. Lielāko daļu sava nopelnītā esmu saņēmis par rakstīšanu, par tā ierakstīšanu. Tur ir lielākā nauda. Ierakstos un to izplatīšanā.

Cik liela nozīme jūsu dzīvē ir naudai?

- Patiesībā tai nav nekādas nozīmes. Pirms kāda laika atteicos vērtēt naudu kā tad, kad biju jauns, bagāts un dumjš. Uzaugu nabadzīgā ģimenē, bet mums bija viss, kas nepieciešams. Mums nebija pārāk daudz visa kā, bet mums bija viss nepieciešamais. Tad kādu laiku man bija pieredze ar daudziem miljoniem dolāru kontā. Trakoju un darīju visu to, ko jauns cilvēks dara, kad viņš pēkšņi tiek pie daudz naudas. Bet tagad dzīvoju laimīgi. Man ir māja, man ir ferma, kur mēs kopjam izglābtus dzīvniekus, pat kaķus. Mēs audzējam organiskus augļus un dārzeņus un vedam cilvēkiem, kas ir trūkumā. Mums nav pārāk daudz, bet ir pietiekami. Mēs dzīvojam nevis no naudas, bet no vajadzības. Bet es nesatrauktos, ja arī man kabatā nebūtu ne penija. Vienalga investētu naudu fermā, rūpējoties, lai vispirms tur ir viss kārtībā, jo zinu, ka kāds mani kaut kur pabaros, ja vajadzēs. Kur vien iešu, gan jau atradīšu kādu sendviču.

Cik bieži jūs uzstājaties un kur visbiežāk?

- Šā gada beigās man būs gadā apmēram 110 šovi. Ne īsti šovi, jo galvenokārt tās ir visdažādākās valstis, kur būšu ceļojis. Tie vienlīdzīgi sadalās starp Itāliju, Šveici, Vāciju, Krieviju, Baltkrieviju, Bulgāriju. Tas pārklāj lielāko daļu Austrumeiropas, Eiropas – no Milānas līdz Sahalīnas salai.

Un kur jums pasaulē patīk uzstāties vislabāk?

- Tieši šobrīd man ļoti patīk uzstāties Austrumeiropā un bijušajās Padomju Savienības valstīs. Tāpēc ka attiecības ar auditoriju ir tādas, kādām tām būtu jābūt. Es sarunājos ar auditorijām šais tirgos caur mūziku. Nevis caur slavu, caur zvaigžņu statusu, bet ar manām klavierēm, manu ģitāru, manu grāmatu ar dziesmām. Tas ir tīri, tas ir patiesi, tas ir dabiski. Un kontakts notiek caur mūziku. Un mīlestība pret mūziku to padara iespējamu. Jo rietumos cilvēki ir izlutināti ar tiem simtiem un simtiem grupu, ko esat dzirdējuši spēlējam visās vietās un laikos. Tas ir pārsātinājis tirgu un klausītāju uztveri. Bez tam visu totāli diktē televīzijas. Jauniem mūziķiem nav iespējas izsisties. Šeit ir citādāk. Es šovakar strādāšu ar vietējo grupu, kurā ir četri cilvēki, trīs puiši un meitene. Un viņu visu vecumi kopā pat nesasniedz manējo (smejas). Tas ir saviļņojoši. Jā, viņi droši vien pieļaus kādas kļūdas, bet beigu beigās viņi kaut ko iemācīsies no «Uriah Heep».

Vai esat ar šiem latviešiem apmierināts?

- Jā. Noteikti. Es gan neatceros viņu nosaukumu.

«Coolmans Report». Kolmanis ir mazais puika ar soloģitāru…

- Viņš nemaz nav tik mazs. Diezgan garš (smejas).

Ko vēl jūs zināt par Latviju?

- Ne visai daudz. Patiešām. Esmu bijis šeit divas trīs reizes, bet man nav bijis laika paskatīties apkārt. Man patīk Rīga kā pilsēta, ko redzu. Es šeit reiz ierakstīju albumu. Pirms pieciem gadiem. Ierakstīju ar grupu, ko sauca «Faster»(?) Uzturējos šeit trīs nedēļas, ierakstot trekus albumam. Bet viss, ko redzēju, bija studija, mans hotelis un restorāns (smejas). Taču cilvēki ir ļoti labsirdīgi.

Vai būtu iespējams, ka «Uriah Heep» apvienotos kādam projektam, kā «Electric Light Orchestra» vai «Black Sabbath»?

- Manā uztverē divi no cilvēkiem, bez kuriem nevar pastāvēt «Uriah Heep», ir miruši. Tādēļ tas nebūtu iespējams. Es domāju, ka galarezultātā no mūzikas viedokļa tā būtu liela vilšanās. Tā būtu lieta, kurā izliecies, ka tev tas patīk, lai gūtu kādu labumu no tā. Varētu būt arī argumenti par labu tam, bet tas noteikti nav mans Nr. 1 projekts!

Nav iespējams iekāpt upē divas reizes?

- Vai tas ir latviešu izteiciens? (Smejas.) Jā, sapratu, ko jūs gribējāt teikt. Šai gadījumā tas nav bīstamības moments. Tas ir godīguma mirklis. Miks un es izliktos, ka esam draugi, kas mēs nekad neesam bijuši. Un ja kāds man lūgtu - izdariet to šodien, mēs varētu izdarīt, bet tikai priekš mūsu faniem, ne sev. Vienu vai divus koncertus. Lai pateiktu - palieciet sveiki, tādi esam. Bet tikai faniem, tas nav manas muzikālās dzīves uzdevums.

Esat viens no galvenajiem «Uriah Heep» dziesmu autoriem. Vai varat izstāstīt, kā tapa dziesmas, piemēram «July Morning»?

- Jā, varu izstāstīt. Man patīk, ka savos solokoncertos varu izstāstīt auditorijai, kā tas viss radās. Kā dziesma piedzima. Es viņiem vienmēr stāstu, kā dziesma tika radīta. Bet tad man uzreiz jāsaka, ka komponēšana man kā mūziķim ir uzdevums Nr. 1. Un mana spēlēšana – ģitāra un klavieres pamatā ir tādēļ, lai es varētu izveidot dziesmu.

Toreiz nevarēju iedomāties, ka dziedāšu to arī vēl pēc 45 gadiem, bet toreiz sēdēju pēc kārtējā tūres koncerta. Gaidījām, kamēr mūsu aparatūru iekraus autobusā. Man kļuva garlaicīgi, un paņēmu ģitāru. Bija jūlijs, bija divi naktī. Nupat bijām beiguši šovu. Paņēmu ģitāru, un tas, ko piefiksēju, bija tas, kas tai brīdī bija. «There I was on a july morning...» Tā ir vienīgā rindiņa, kas bija patiesība. Un vēl «a sound of first bird singing...» Jā, bija tuvu rītausmai, kā dziesmā. Bet, tā kā gribēju ielikt poēziju šajā sajūtā, es veidoju tekstus kā mīlas dziesmai.

Kā atradāt slaveno «July Morning» gājienu, rifu?

- Nezinu, šīs lietas parasti notiek tik dabiski. Tad paņēmu dziesmas pamatu un nospēlēju grupai. Ar visu ievadu. Tā papildinājās.

Kāpēc dziesma ir 10 minūtes? Vai tas ir stāsts kā īsa drāma?

- Nē, domāju, ka tā noskaņa ir arī pašā mūzikā, nevis tikai vārdos. Jo šai dziesmā nemaz nav daudz vārdu. Lielākajā daļā manu dziesmu ir par daudz dzejas. Pēdējās rindas ir piedziedājuma atkārtojums. Bet dziesmā ir daudz muzikālas darbības. Un dinamikas, kas ir svarīga dziesmas noskaņas radīšanai. Tā mēs to veidojām. Cik gara tā bija, mēs nezinājām, tas tapa skaidrs, tikai ierakstot to. Kādas astoņas minūtes, kaut kas ap to. Un katra no šīm astoņām bija svarīga.

Radio labākais formāts ir 4 minūtes, un mūsu Radio SWH Rock ir grūti nospēlēt 10 minūtes.

- Tā ir jūsu problēma, ne mana (smejas). Nu tā ir, jo tad, kad mēs ierakstījām vinilā, varējām ielikt četras dziesmas katrā pusē vai piecas, ja palaimējās. Bet mums tā sanāca, un producents to veiksmīgi izdarīja. Paklausieties «Salisbury». Tur ir 16 minūtes. Bet pirmajos gados Amerikas FM radio spēlēja visu dziesmu. Viņi neskatījās uz formātiem. Mēs nedomājām par garumiem un formātiem. Mēs rakstījām dziesmas, kā jutām. Man ir vēl garākas dziesmas nekā šīs.

Viena no dziesmām, ko mācījos un mēģināju dziedāt, bija «Rain». Vai varat pastāstīt par šo dziesmu?

- Jā, tas arī ir mīlas stāsts. Rakstījām albumu Londonas studijā. Mums bija gara diena, un nolēmām uztaisīt pārtraukumu un paēst vakariņas. Gājām ārā pa durvīm, un redzēju, kā sāk smidzināt lietus. Teicu, ka negribu iet ārā. Ka atgriezīšos studijā, pasēdēšu pie klavierēm un iedzeršu kādu alu. Kad piesēdos pie klavierēm, dziesma pati sāka veidoties. Par to, kā tu teici, ka neiesi, ka ārā ir lietus. «Its raining outside.» Un tas nav nekas neparasts (its not unusual), jo tā ir Anglija. Anglijā vienmēr līst. Pārveidoju dziesmu par mīlas dziesmu. Kad viņi atnāca no pusdienām, nekavējoties ierakstījām šo dziesmu. Tā tas dažkārt notiek...

Un «Lady in Black»? Kāds tur ir stāsts?

- Bijām Ziemeļanglijā, «Uriah Heep» tūrē Jorkšīrā. Bija svētdienas rīts. Iepriekšējā vakarā bijām nospēlējuši šovu. Biju savā istabā. Laikam ēdu brokastis. Piegāju pie loga, atvēru aizkarus, atvēru logu un ieraudzīju meiteni, kas nāca pāri ielai. Bija stiprs vējš. Viņai bija melni mati, kurus vējš pūta pa gaisu. Man radās galvā aina, it kā viņa nāktu satikt mani. Kas, protams, tā nebija, viņa vienkārši klīda apkārt (smejas). Bet es paņēmu ģitāru un uzrakstīju: viņa nāca pie manis rītā, kādā vientuļā svētdienas rītā - «She came to me one morning, one lonely Sunday morning.. Her long hair flowing in the mid-winter wind». Bija ziemas vidus. Vējš pūta. Protams, viņa nenāca pie manis, bet es taču nevarēju dziedāt, ka viņa vazājās apkārt vienu rītu. Tas nebūtu pārāk romantiski. Jo manā dziesmā viņai bija jāparādās kā sargātājai vai dievietei, vai guru, vai kam līdzīgam. Un tas ir dīvaini, jo vienalga, lai kur es dotos, vienmēr satieku sievietes, kas nāk pie manis un saka, ka viņas ir tās melnās sievietes. Protams, katrai gribas, lai viņa būtu šai vienā no visu laiku slavenākajām dziesmām. Un smieklīgākais ir tas, ka es tā arī nezinu, kas bija šī sieviete.

Un kā radās dziesma «Easy Living»?

- Mēs – es un Deivids, un Miks atradāmies taksī, braucām mājās. Pēc trim studijā pavadītām dienām. Kāds izmeta frāzi, ka cilvēkiem droši vien liekas, ka mums ir bezrūpīga un viegla dzīve, jo viņiem šķiet, ka mēs tikai parādāmies uz skatuves, savācam miljonus dolāru un ejam mājās. Un vārdi «easy life» iesēdās man galvā, un, tiklīdz pārnācu mājās, uztaisīju sev tēju, piesēdos pie klavierēm, un dziesma bija gatava dažās minūtēs. Tā šī dziesma radās.

Paldies par šo interviju «Ar dziesmu par dzīvi». Varat būt pilnīgi drošs, ka ir viena vieta pasaulē, kur jūsu mūzika vēl patiesi dzīvo. SWH Rock spēlē jūsu dziesmas un SWH arī. Un, ja jūs sakāt, ka latviešu mūziķi ir labi, varbūt kādu dienu jūs varat viņus paķert līdzi uzstāties ārpus Latvijas.

- Jā, es labprāt strādāju ar vietējiem mūziķiem, jo man patīk palīdzēt. Kā teicu grupai «Coolmans Report» vakar, kad kopā pusdienojām: ja jūs rakstāt savas dziesmas, tad vienīgais, kā varat tikt augšā pasaules tirgū, ir dziedāt dziesmas angliski, jo tā ir dziesmu starptautiskā valoda. Esmu strādājis ar vācu grupām, esmu strādājis ar bulgāru grupām, ar individuāliem dziedātājiem, piemēram, Gruzijā, cenšoties iedrošināt viņus, un, ja man tas izdodas, es saku - vienkārši mēģiniet! Rakstiet angliski; ja jums ir problēmas ar valodu, atsūtiet man un es palabošu tekstu. Jums tas ir jādara, ja jums ir ambīcijas nokļūt aiz jūsu valsts robežām, jums tas ir jādara!

Es priecājos par katru, kas mācās rakstīt, kas cenšas un iedrošina sevi, jo mums nepieciešams, lai pasaulē būtu vairāk muzikālu cilvēku.