Oto Medni aizturēja 1952. gada 11. februārī, un 13. februārī tika izvirzīta apsūdzība: «1945. gadā arestēts par izvairīšanos no dienesta Padomju armijā un par dokumentu viltošanu. [..] Mednis O. E. 1945. gada jūlijā dzīvoja Rīgā nelegāli un, būdams naidīgi noskaņots pret padomju varu, izgatavoja un izplatīja ap 200 pretpadomju skrejlapu. Medņa noziedzīgo darbību ir apliecinājusi liecinieces Novickas L. G. un viņa paša atzīšanās.»
Oto Mednis bija atzinis, ka izgatavojis 150–200 skrejlapu, «lai cilvēki neietu demonstrācijā par godu Padomju Latvijas 5. gadadienai. Tā visa ir pretpadomju rīcība. To zināja pazīstamā Novicka Līvija, kas deva man sieviešu drēbes, lai pārģērbtos.» Bet uz jautājumu, kas pamudinājis izgatavot skrejlapas, viņš atbildējis, ka bijusi «stipra pretpadomju aģitācija».
1952. gada 19. martā Oto Mednis tika apvainots skrejlapu izgatavošanā, kā arī izplatīšanā, 1945. gada jūlijā izmetot tās pa Avotu ielas 43. numura mājas 5. stāva logu. Divas skrejlapas bija konfiscētas un pievienotas Oto Medņa lietai. 1952. gada 9. aprīlī LPSR Augstākās tiesas spriedums bija: «Mednis Otto, Eduarda d., pēc KPFSR KK 58.-10. panta un 31. panta 1. daļas «a», «b», «c» punktiem sodīts ar brīvības atņemšanu astoņus gadus un politisko tiesību zaudēšanu piecus gadus. Ieskaitīt Mednim soda izciešanā iepriekšējā apcietinājumā pavadīto laiku no 1952. g. 13. februāra. Spriedums ir galīgs un kasācijas kārtībā nav pārsūdzams.»
Pēc diviem gadiem, 1954. gada 18. decembrī, Oto Mednis, lūdzot apžēlošanu, paskaidroja savu rīcību: «Slapstījos un 5 dienas biju vācu armijas kazarmās, izsūtīšanas dienā uz Vāciju izbēgu. Sīkāk gribu pastāstīt, kas mani pamudināja uz šādu noziegumu. Biju iemīlējies priekšpilsētas meitenē Novickā Līvijā. Viņas vēsumam pret mani bija iemesls – mana gļēvulība, nevīrišķība, mūžīgā dezertēšana, slēpšanās. Gribēju parādīt, ka arī man ir drosme izdarīt kaut ko bīstamu, riskēt. Augu dienu lasīdams visdažādākos spiegu un kriminālromānus, beidzot nolēmu savas meitenes priekšā nodemonstrēt varoņdarbu. Varoņdarbs izdevās. Tas palika slēpts, kamēr es to 1952. gada 27. janvārī neatklāju VDM darbiniekam Vītolam, un 13. februārī mani arestēja un 9. aprīlī sodīja. [..] Ļoti lūdzu dot man iespēju atgriezties dzīvē, būt derīgam līdzdarbiniekam lielajā komunisma celšanas darbā, strādāt dzimtenei un mākslai.