«Eritreja, Mali, Maroka, Mauritānija, Nigēra, Rietumsahāra, Sudāna. Pats savām acīm esmu redzējis ciematus un pat leģendāras zelta pilsētas, kuru iznīkstošie iedzīvotāji vēl mēģina cīnīties ar uzbrūkošo bezgalīgo tuksnesi – un šo bezcerīgo cīniņu, protams, zaudē. Pats savām ausīm esmu dzirdējis, kā izbijis tuksneša brīvo, aizplīvuroto vīru tuaregu augstmanis pie izdzisuša kamieļkakiņu ugunskura mirušā balsī stāsta, kā viņa dzīves galvenā jēga – kamieļi – gājuši bojā saimnieka acu priekšā. Pats savām rokām esmu sametis bedrītē un apkašājis izbalējušus, trauslus kaulus. Kad pēdējais lielais sausums iznīcināja lielāko daļu peulu cilts ganāmpulku, daudzi sajuka prātā un klīda pa krūmājiem, saucot mirušos lopus, līdz paši gāja bojā. Pats savās nāsīs esmu ievilcis pirmās dvesmas no tā, ko tuksneša klejotāji sauc shai-halad, visu vētru māti. Šī māte brāžas pat ar simt piecdesmit kilometru ātrumu stundā un spēj atņemt jebkuru mitrumu gan gaisam, gan jebkurai cilvēciskai būtnei,» raksta Lapsa.

««Allāhs aizvāca visus cilvēkus un dzīvniekus no tuksneša, lai viņam būtu vieta, kur pastaigāties mierā. Tāpēc vareno Sahāru sauc par Allāha dārzu,» vēsta tuksneša iemītnieku gudrība. Nu ar katru gadu aizvien vairāk izskatās, ka Allāhs ir nopietni apņēmies savu pastaigu vietu paplašināt un padzīt no tās nelūgtos iemītniekus. Taču es viņus vēl paspēju satikt – gan Sudānā un Mauritānijā, gan Mali un Nigērā, gan Marokā, Rietumsahārā un Eritrejā,» tā Lato Lapsa.

«Zem Muhameda palmas» ilustrē autora uzņemtas fotogrāfijas.

_{Grāmatas mākslinieks Jānis Esītis. Redaktore Gundega Blumberga. Cieto vāku sējums, 520 lpp., izdota 2018. gada 26. februārī.}

www.dgramata.lv