Jau ar pirmo plates dziesmu «Graffiti» Kērstina pieskāriens ir jūtams - dziļš, sulīgs bass sakausēts ar atsperīgu bītu un panorāmiskiem sintezatoriem. Ir, manuprāt, diemžēl tikai viena neliela problēma - jaukās solistes Lorenas Meiberijas (Lauren Mayberry) smalkais, es pat teiktu nedaudz plānais balss tembrs šādam komerciālam stadionu skanējumam īsti netur līdzi. Balss vietām pazūd blīvajā skaņu mākonī, un tur, kur tā it kā iegriezta skaļāk, kļūst traucējoši spalga.
Zinu, tas nav labs stils - sākt albuma recenziju ar mīnusu uzskaitījumu, taču šoreiz lai ir izņēmums. Ceru tikai, ka Lorena nezvanīs uz TVNET redakciju vai nerakstīs dusmīgu vēstuli sociālajos tīklos, kā tas viņai šonedēļ spontāni sanāca, reaģējot uz portāla «Stereogam» recenziju. Lorena uzskatīja, ka recenzents pārāk fokusējas uz viņas personību, mazāk uz pašu mūziku...
Mūziķi, būtībā jau jebkurš radošs cilvēks, ir jūtīgas dvēseles, tas nav nekas neparasts. Interesants šajā situācijā gan ir fakts, ka Lorena emociju uzplūdā izmantoja iespēju izteikties pa taisno, izmantojot sociālos tīklus, bez preses starpniecības, kā tas bija pirmsinterneta laikmetā. Kas zina, varbūt pēc pāris stundām dusmas pārietu un šādas, es teiktu, vājuma izpausmes publiski neiznāktu uz āru.