Arctic Monkeys «Tranquility Base Hotel & Casino»

(Domino) 9/12

Viens no roka flagmaņiem Džeks Vaits savu rokmūzikas kuģi šogad iestūrēja psihedēliska blūzroka un hiphopa ostā, bet «Arctic Monkeys» ar hiphopu jau bija paspējuši koķetēt iepriekšējā platē «AM», un atrast jaunus muzikālus apvāršņus pēc tam, kā izrādās, nav nemaz viegli. Likumsakarīgi, ka pēc atzinīgi novērtētā minētā albuma atbildība pret klausītāju un pret sevi kļuva tikai lielāka, un 2016. gada sākumā, kā intervijās atzīst grupas solists Alekss Tērners (Alex Turner, 32), viņš pat bija domājis mest mieru šai rokmūzikas lietai.

Tad dzimšanas dienā viņš saņēma dāvanu, kas izmainīja viņa radošo fokusu, - «Steinway Vertegrand» klavieres. «Ģitāra bija zaudējusi savu spēju mani iedvesmot,» kādā intervijā atzina Tērners, un

tieši klavieres bija tās, kas viņā iekustināja radošo stīgu.

Pats Tērners bērnībā mazliet mācījies klavierspēli, viņa tēvs un tēva brālis lieliski spēlē šo instrumentu, un bērnībā dzirdētās un apziņā nosēdušās džeza melodijas par sevi atgādināja, iekustinot jauna «Arctic Monkeys» albuma tapšanu. Tiesa, pēc pirmo demo ierakstu nodemonstrēšanas grupas biedriem, kas tapuši Tērnera Losandželosas mitekļa istabā, kolēģi - ģitārists Džeimijs Kuks (Jamie Cook), bundzinieks Mets Helders (Matt Helders) un basists Niks O'Meilijs (Nick O’Malley) ierosinājuši šo grupai netipisko materiālu izdot kā Aleksa soloalbumu. Viņam šī ideja nav patikusi.

Ar dziesmu uzmetumiem vīri sākotnēji strādājuši turpat Holivudā, «Vox» studijā, bet vēlāk kopā ar ilggadējo producentu Džeimsu Fordu (viens no elektroniskās mūzikas dueta «Simian Mobile Disco») visi devās uz Franciju, teiksmaino «La Frette» studiju, kas atrodas netālu no Parīzes.

Šo kopā būšanu, kopā dzīvošanu, muzicēšanu un radīšanu grupa atceras ar prieku, jo pēdējos gados trīs no mūziķiem kļuvuši par tēviem, nodibinājuši ģimenes un daudz uzmanības veltījuši ar mūziku nesaistītām lietām.

Rezultāts ir tiešām grupai netipisks, apcerīgs, grūvīgs konceptuāls albums par cilvēku koloniju uz Mēness.

Jau ar pirmo dziesmu «Star Treatment» ir skaidrs, ka ar agrāko ierakstu rokmūziku šim ierakstam nebūs nekāda sakara - juteklisks soula bīts, Kērtisa Meifīlda cienīgs falsets... «I just wanted to be one of The Strokes» (es tikai vēlējos būt viens no «The Strokes») - skan pirmā rindiņa. Muzikālās ietekmes variē no Leonarda Koena, Sērža Geinsbūra, minētā Meifīlda un Diona (Dion) līdz franču filmu mūzikas komponistam Francois de Roubaix (1939-1975), īpaši izceļot klavieru un stakato basa saspēli.

Šur tur jau kāda ģitāra ieskanas, taču kopumā albumā saplūst 60. gadu psihedēliskais pops, souls, džezs un fanks.

Saturiski arī Tērners ir devies citos ūdeņos, daudz lasījis dažādus zinātniskās fantastikas darbus, skatījies filmas, viņš tekstos integrējis dažādus kosmiskus tēlus - raķetes, Mēness kazino u.tml., to visu atjaucot ar absurdismu, mūsdienu politiku, reliģiju un tehnoloģijām.

Kā jau ievadā minēju, galvenais uzdevums - izcelties, pārsteigt, rezonēt ar albumu ir sasniegts. Tagad jādod mazliet laika, lai šis darbs «nosēžas», taču, manuprāt, jau tagad skaidrs, ka šis eksperiments ir bijis veiksmīgs, grupa ir ieguvusi otro vai trešo elpu un tie, kas uzskata, ka roks ir miris, pateicoties Džeka Vaita un šim ierakstam, var kādu laiku savu viedokli paturēt pie sevis.

Izdošanas datums - 11.05.2018.