Iepazīsties, vienkārši Žigis!

TVNET: Tiem, kuri iepazinuši tevi kā Žigi - ceļotāju, pastāsti ko vairāk par sevi!

Žigis: Pilnais vārds man ir Žigimants Krēsliņš, bet kaut kā no laika gala ir iegājies, ka mani sauc par Žigi. Draugi, darbā, ģimenē mani tā sauc. Kad kāds sauc pilnā vārdā, ir pat mazliet jocīga sajūta, jo šķiet, ka esmu sataisījis sūdus.

Jau gandrīz 20 gadus esmu liepājnieks, gan pēc pieraksta, gan dvēseles stāvokļa. Vidusskolu un profesionālo skolu gan pabeidzu Rīgā, bet universitāti jau Liepājā.

Ikdienā strādāju ar bērniem un jauniešiem, palīdzot pavadīt brīvo laiku, organizējot apmācības un nometnes. Strādāju biedrībā «Liepājas Jaunie Vanagi», un tas ir mans sirdsdarbs. Daru to brīvprātīgi, nesaņemot atlīdzību. Bet ir lietas, kas ir svarīgākas par naudu, un, redzot, kā bērni aug gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, ir liels gandarījums.

Kā radās ideja par video filmēšanu?

Ideja radās diezgan spontāni. Sakrita vairāki apstākļi. Viens bija tas, ka iepriekš rakstīju (rakstu joprojām) stāstiņus. Man pašam tie ļoti patika, un patika arī citiem. Bet daudzi teica, ka slinkums lasīt, uzfilmē kaut ko. Ceļojot arī tika redzēti visādi frīki, gan reāli lauķi, kas tikuši ārpus Latvijas un tagad tēlo sabiedrības krējumu, gan arī «inteliģence», kas vispār nekad brauciena laikā nenoiet zem 2% promilēm... Pamazām radās doma par tādiem uztaisīt nelielus sižetiņus. Kur ņemt aktierus? Pag, bet es tak pats neesmu slikts... Braucienā pa Skotiju radās pirmie viģiki, kuros attēloju reāli satiktas personas brauciena laikā. Mazliet piefantazēt, un sižets gatavs!

Tavi video lielākoties tiek uzņemti ārzemēs...

Jā, ceļoju, cik vien varu. Citi krāj naudu jaunai mašīnai, jaunam telefonam vai drēbēm. Mani tas neinteresē. Joprojām braucu ar savu veco fordiņu, lietoju telefonu ar ieplīsušu ekrānu un neiepērkos dārgos veikalos. To cenšos iemācīt arī bērniem. Jaunas fīčas nedod gandarījuma sajūtu. Emocijas un atmiņas gan.

Esmu gan projektu ietvaros, gan stopējot, gan citādi ceļojot pabijis vairāk nekā 60 valstīs.

Mans sapnis ir pabūt visās. Konkrētas mīļākās vietas man nav. Ļoti patīk Dienvidamerika, un tuvākajā laikā plānoju tur atgriezties vēlreiz. Eiropā mana mīlestība ir Slovēnija. Ļoti labprāt vēlreiz dotos uz Indonēziju...

Labākās atmiņas ir no skaistām vietām, bet arī no tādām, kur bijuši visādi interesanti starpgadījumi vai daudz «parafīna». Par parafīnu saucu gadījumus, kas parasti normālam cilvēkam uzdzītu panikas lēkmes, bet, tā kā esmu daudz ceļojis, izbaudu šādus momentus. Piemēram, vēlu vakarā ierodies svešā valstī, tevi mēģina apčakarēt taksisti, tad rezervētais hostelis nav atrodams, utt. Tas labi paliek atmiņā. Bet, ja ir konkrēts jautājums par skaistākajām vietām, kur esmu bijis, tad, izvēloties vienu, teikšu - ASV nacionālie parki.

Ar ko tu kopā ceļo?

Pārsvarā ceļoju viens. Ne tāpēc, ka ienīstu cilvēkus, bet tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, ceļojot viens, tu nepārtraukti cīnies ar savu iekšējo ES. Nav kam čīkstēt, tēlot, gaidīt palīdzību. Otrkārt, tu esi pats sev pavēlnieks. Gribi - nedēļu «kod», gribi - soļo 40 kilometrus ar mugursomu plecos. Nu un treškārt - mans budžets parasti ir ārkārtīgi pieticīgs, tāpēc izvēlos praktiski lētākos hosteļus, ēdu ielu ēdienu un braucu ar tādiem transportiem, kas Latvijas CSDD tehniskās apskates darbiniekiem liktu aiziet ar sirdi.

Kad neceļoju viens, labprāt to daru ar ģimeni. Bet jāņem vērā, ka parasti braucu un uzturos diezgan apšaubāmās vietās, tāpēc nevēlos savējos iesaistīt tādās avantūrās. Bet Eiropā tiešām esam bijuši gan divatā ar sievu, gan ar bērniem. Teorētiski man pat ir izglītība un arī praktiskas prasmes noorganizēt grupu braucienus, bet tam vajag baigi stipros nervus. Ganīt baru ar dažādiem cilvēkiem un tajā pašā laikā saglābāt pofigistisku seju prasa milzīgu piepūli. Protams, ja kāds nāktu klajā ar priekšlikumu sagatavot braucienu un braukt kopā par milzīgu naudu, es to darītu. Bet tā - nē. Labāk viens.

Un ko par to saka tava ģimene?

Nav balsstiesību! Bet ir pieraduši. Sieva saprot, ka braukšu tāpat. Rudenī toties brauksim kopā ar bērniem. Krājam naudu lielākam braucienam ārpus kontinenta.

Skatījos, ka tu rīko ceļojumu stāstu vakarus. Kas ir biežākais, ko cilvēki tev jautā?

Ceļojot sapratu, ka gribu padalīties ar saviem iespaidiem un emocijām. Tieši padalīties, nevis pazīmēties. Turklāt cilvēki prasīja - davai, pastāsti, kā tev gāja. Tā radās ideja savākt vairākus cilvēkus vienkopus, lai tas pats stāsts nav jāmaļ vairākas reizes. Un tad sāka nākt atpakaļ atgriezeniskā saite. Man rakstīja cilvēki un teica paldies par iedvesmu. Tieši mani stāsti pamudināja viņus saņemties un nopirkt biļetes uz kādiem ceļojumiem.

Protams, mans laiks ir svarīgs, tāpēc šobrīd par šiem stāstiem es prasu vai nu ziedojumus (bez minimālā apmēra), vai arī konkrētu summu, ja jābrauc kaut kur ellē ratā stāstīt. Biežākais jautājums, ko uzdod, ir - cik tas maksāja? Atbilde ir godīga, un parasti neviens netic, ka par tādām summām var izbraukt. Vēl bieži prasa, vai konkrētas valstis ir drošas ceļošanai.

Nu, piemēram, cik izmaksā vienam brauciens uz Dienvidameriku?

Dārgākais ir aizbraukt uz turieni. Uz Dienvidameriku faktiski nav lētu lidojumu. Un tālāk jau no valsts atkarīgs. Ja Bolīvijā nedēļa «pa lēto» varētu būt 50 eiro (bez maksas ekskursijās, protams, tikai gulēšana un ēšana), tad, piemēram, Čīlē tikpat izmaksātu divas dienas. Atrodi couchsurfing - izmaksas vispār samazinās par trešdaļu. Paņem ekskursiju - maksā.

Kur tu labprāt aizbrauktu, bet neesi to vēl izdarījis?

Gribētu aizbraukt ļoti daudz kur. Ļoti gribas uz Jaunzēlandi, bet ar prātu saprotu, ka mans budžets šobrīd to neļauj. Neesmu bijis Āfrikā, gribas uz Kubu. Daudz ko gribas. Vajag vai nu naudu, vai sponsorus. Ticu, ka varu izbraukt visu pasauli!

Cik daudz laika tu pavadi Latvijā? Kuras ir tavas mīļākās vietas šeit?

Jā, daudzi saka, ka Latvijā iebraucu izmazgāt drēbes un pastāstīt, kā man gāja.

Tomēr aptuveni 10 mēnešus pavadu Latvijā, un tā ir valsts, ko nekad nemainītu ne pret vienu citu.

Nekad nav bijusi doma, ka varētu dzīvot citur. Ļoti patīk šī zeme, cilvēki un daba. Manas mīļākās vietas ir Liepājas apkārtne, Kuldīga, Cēsis un Ludza. Bet ir vēl simtiem mazu vietiņu kas man ir mīļas.

Tavi skatītāji ir pamanījuši, ka video ir visai rupji... Kāpēc šāda izteiksmes forma?

Nu video ir parupji, tas tiesa. Bet reāli - tā visi runā! Nesaku, ka tas ir labi, bet arī nepatīk, ja cilvēks no sevis nezin ko tēlo. Sabiedrībā tēlo svēto govi, bet kā mazliet nostāk - tā rāda īsto seju. Šajā ziņā rupjības piedod to pipariņu, kā varbūt trūkst dažās sarunās un izteiksmēs. Draugu kompānijās visi tā runā, un nestāstiet, ka tā nav. Un šeit gan gribu piebilst, ka, strādājot ar bērniem, esmu mazliet par pareizu. Zinu, ka tāpat viņi sagrābsies pareizos vārdus kaut kur, bet es ceru, ka nebūšu tas, kas tos iemācīs.

Tā dēvētais Latvijas «YouTube» pionieris Jānis Ābele nolēma pārdot savu kanālu. Vai arī tev kādreiz ir izteikti piedāvājumi pārdot savu kanālu?

Nav ne jausmas, kas ir Ābele, nezināju, ka «YouTube» kanālus var pirkt un pārdot, pirms man netika uzdots šāds jautājums. Ja man kāds izstāstīs, kā, labprāt paklausītos. Bet netaisos neko pārdot. Sekotāju skaits man aug gan «Facebook», gan «YouTube», un man tas patīk. Pozitīvie komentāri dod stimulu turpināt. Daži negatīvie norāda, ka daru visu pareizi. Es turpināšu!

Pašreiz vēl taustos, un nekāda peļņa nesanāk (nav vispār), jo nesaprotu, kā tas strādā. Bet ir parādījusies patīkama tendence, ka uzņēmumi pasūta sev reklāmu. Par to gan prasu naudu, un tas dod kādus papildu ienākumus!