«Tu izskaties kā nomaldījusies dvēsele» - tā varētu latviskot jūsu debijas plates nosaukumu? Vinila plati rotā milzīgs sarkans uzraksts... tik liela nozīme ir šim apgalvojumam?

Jā, tā laikam sanāk. Ilgi nevarēju izdomāt nosaukumu albumam, līdz sāku pārcilāt klasiskos paņēmienus - nosaukt tāpat kā albuma hitu vai citu dziesmu, tad nonācu līdz tam, ka ierasti ir arī paņemt rindiņu no dziesmas, kaut ko personisku. No 2009. gada cīnījos ar tādu kā radošo bloku, neticību sev, tam, ko daru, biju dziļi iekšā korporatīvajā vidē, strādāju labi atalgotu darbu, cīnījos ar depresiju, atkarībām, tāda eksistenciālā un vērtību krīze bija.

Apkārt arī laikmets, kurā visi taisa selfijus, sociālie tīkli ar cilvēku avatariem, labāko viņu versiju, tomēr visi ir vientuļi.

Tik daudzi kļūst speciālisti kādā ļoti šaurā nozarē, tomēr nepamet tā sajūta, ka tas viss ir izdomāts, neīsts, tam nav jēgas, tas nevar dot piepildījumu, jo nav tam radīts, bet laika paliek mazāk. Tā refleksija bija arī par pašu mūziku, kāpēc es to daru, kāpēc un vai man to vispār vajag, pa to arī, cik tā ir dažāda albumā, ko nemēģināju ieturēt kādā ļoti vienotā stilā. Tas arī tāds kā meklējums, taustīšanās starp to, ko varētu sagaidīt klausītājs, ko gribu no tā es, ko gaida grupas biedri utt.

Bet pats nosaukums...

Šī rindiņa ir no pēdējās dziesmas A pusē jeb ceturtā dziesma «All the Time». Kaut kā bija brīdis, kad viss salikās pa plauktiem un nosaukums tiešām likās likumsakarīgs. Viņš arī tāds nedaudz uzbraucošs, lai gan būtībā teksts ir domāts attiecībā uz mani pašu, bet tas piesaista uzmanību. Arī vēlāk, kad izdomājām dizainu.

Jūsu mūzikā saklausāmas visas «pareizās» indie mūzikas ietekmes - no «Real Estate» un «Drums» līdz 90. gadu ģitārmūzikai. Ieskicē laiku, kurā veidojās tava muzikālā gaume, kurš bija pirmais svarīgais ieraksts?

Mans brālis astoņdesmitajos pavairoja visādus lenšu ierakstus, kā toreiz teica - spekulēja: pirka, pārdeva, arī importa botas u.tml. lietas, viņam bija izveidojusies laba kolekcija ar mūziku. Mani pirmie albumi - tas, ko apmēram sešu gadu vecumā uz dullo biju nočiepis no sava apmēram 15 gadus vecākā brāļa, kad viņš mūs apciemoja, kā vēlāk izrādījās - bija Bronski Beat «The Age of Consent», Džimija Somervila balsī iemīlējos uzreiz, tas bija pirmais. Atceros arī Kraftwerk «Electric Cafe» un The Cure «Head on the Door», kaut kas no Maikla Džeksona, Madonnas, Prinsa, Erasure, Yazoo, Duran Duran un vēl visāda astoņdesmito un deviņdesmit gadu mūzika. Ace of Base, piemēram, ļoti daudz. Vispār, ja viņš zinātu, cik kasešu pa kluso toreiz no viņa aizņēmos uz neatdošanu...

Māsa ar brāli vairs pie mums nedzīvoja, tāpēc bērnību pavadīju praktiski viens pats ar šo mūziku lauku mājā - viensētā - ļoti ainaviskā vietā - pie upes un meža ielokā. Mums bija tāds pavecāks radio ar kasešu atskaņotāju, bet tas čakarēja kasetes, tāpēc mēdzu tēva mašīnā, kur bija labāks verķis, cauras dienas pavadīt, nosēdinot viņa mašīnas akumulatoru, vienreiz arī nejauši gandrīz iebraucu klēts sienā, jo vecais nebija izņēmis no ātruma un pagriezu atslēgu par tālu.

Kas ir šī ainaviskā vieta?

Mums bija lauku māja pie Kokneses robežas.

Vēlāk pirmajā klasē atceros, ka mani favorīti bija The Cranberries «Everything Else is Doing it So Why Can’t We», Bjorkas «Debut» un M-People «Elegant Slumming», kas arī nāca no brāļa, taču, kad jau biju nonācis skolā un mazpilsētā, kur pārvācāmies no laukiem, samaitājos ar visādiem boibendiem, bet pirmie diski, ko nopirku, bija kaut kas no Nana un Kelly Family. Ap piekto klasi biju jau atguvies un sāku klausīties Nirvana un Soundgarden, vēlāk sestajā klasē saslimu un nonācu slimnīcā, kur viena vecāka meitene parādīja man Prodigy un Offspring, bet septītajā klasē atklāju Radiohead no vienas draudzenes brāļa, to pēc tam parādīju arī brālim, kas kļuva par fanu, līdz ar to kaut kāda karmiskā mūzikas nodošana ir notikusi abos virzienos.

Normāla melomāna evolūcija...

Vēlāk, apstādinot filmas «Talantīgais Mr. Riplijs» beigu titrus, uzgāju Eliotu Smitu un citas labas lietas (Heatmiser, Sparklehorse, Low, Galaxy 500 un Pavement), kas jau ļoti ieskicēja, ko gribu darīt muzikāli pats. Nu, jā, vēl ir miljons lietu, kas ir pa vidu bijušas, Real Estate un citas mūsdienu grupas īstenībā neesmu nenormāli klausījies, zinu viņas, bet tā līdzība drīzāk varētu būt no tā, ka ar šiem jaunajiem mūziķiem esam izauguši, klausoties līdzīgas lietas, piemēram, kāds Youtube komentāros nolika mūs, ka viena dziesma līdzīga Cigaretes After Sex. Kad to dziesmu rakstīju, tādu grupu nemaz nezināju, bet droši vien, ka Mazzy Star klausījušies esam abi ar to džeku. Nekas jau nerodas uz līdzenas vietas.

Grūti pateikt, kurā brīdī izveidojās mana gaume, man liekas, tā veidojas visu laiku un tai klāt vēl nāk arī grupas biedru gaume un ietekmes.

Vispār es mazliet nobrīnījos, kad uzzināju par «Polifaunu». Apkārt valda urbānā mūzika, IDM... kurš vispār vēl mūsdienās klausās indie?

Nu šis jautājums arī ir bijis manā galvā un iespaidojis arī albuma nosaukumu. Es domāju, ka atbilde ir - tas nav tik svarīgi. Jā, nu tagad jau pasaulē ir repa uzvaras gājiens, kaut gan visi vecās skolas reperi, piemēram, Redmens (Redman), saka, ka žanrs ir jau pilnībā sačakarēts ar komerciju. Es nezinu, līdzīgi ir ar indie, vārds pats pa sevi neko vairs nenozīmē - brīdī, kad industrija atklāja, ka cilvēki to klausās, un sāka aktīvi taisīt un tirgū piedāvāt šādu produktu, principā jau indie dienas bija skaitītas, tas kļuva komercializēts. Parādījās visādi Imagine Dragons, Lumineers un tml. mūzika ar «millennial whoop» [mūzika ar izteiktu instrumentālu vai bezvārdu «ou ou» piedziedājumu vai muzikālu āķi - aut.], kas festivālos ļauj izbaudīt vasaru, jautrais indie utt., kas izmanto kaut kādus žanra paņēmienus.

Ja godīgi, man ļoti negribas vispār asociēt sevi ar šo žanru. Tāpēc es mūs īsti negribu pieskaitīt pie indie (lai gan pārējie to tāpat dara un pamats jau, protams, ir), bet es teiktu, ka spēlējam popmūziku. Popmūzika būs aktuāla vienmēr, lai gan, ja vēlētos būt aktuāli, tad droši vien mācītos skaitīt pantus uz bīta vai taisītu kaut kādu īmo repu, kas jau kādu laiku aktuāls pasaulē. IDM īstenībā man bija aktuāls kaut kur pirms 15 gadiem, kad pirmo reizi uzzināju par to, tāpēc redzi, laikam viss ir ciklisks, kā mode. Piemēram, esmu pats daudzās «Facebook» šūgeiza un drīmpopa domubiedru grupās, piemēram, «We are sad and listen to loveless every night» - manuprāt, ģeniāls nosaukums, kur lielākā daļa biedru ir jaunieši ap 18-20 gadiem,

deviņdesmitie jau kādu laiku nāk atpakaļ - piemēram, Wolf Alice.

Tāpēc viss nav tik slikti. Turklāt man šķiet, ka pēdējā laikā mūzikā vispār notiek masveida atteikšanās no žanriem, ieraksti kļūst starpžanriskāki, ja paskatās, piemēram, ir tāds Post Malone, kas ir it kā ir reperis, bet tomēr, tur parādās kaut kādas citas viņa ietekmes, kantrī, roks, treps, kas tur viss ir dzirdams, viņš arī pats saka, ka nav reperis. Arī mūsu albums nav ieturēts kādā ļoti šaurā subžanrā.

Indie piedzīvoja savus ziedu laikus 2009. gadā, bet klausītāji noteikti joprojām ir, lai kā teicu, es negribu pieskaitīt sevi pie šī žanra, varbūt tikai tajā klasiskajā nozīmē, no vārda - independent [neatkarīgs. - aut.], ka mums nav izdevēja, darām visu paši, kad un kā gribam.

Ir svarīgi, kā Ģirts Rozentāls kaut kad teica, - «vai tu dzīvo šito». Es, piemēram, dzīvoju ar to mūziku, man nav svarīgi, vai to klausās simts vai miljons cilvēku, galvenais, ka klausās, mums ir auditorija. Ja mēs skrietu pakaļ modei, visticamāk, mums nesanāktu, un

Latvijai toč nevajag vēl vienu sūdīgu reperi.

Man, protams, jāpajautā par valodas izvēli. Kāpēc tas viss angliski?

Gribas runāt ar plašāku auditoriju, arī ārpus Latvijas, kas mums vismaz digitāli jau ir izdevies, jo mūsu dziesmas iekļuvušas vairākos Amerikas pleilistos. Tomēr ir skaidrs un nav nekāds noslēpums pamatnostādne, ka latviešu klausītājam vajag dziesmas latviski (vai arī tās vajag mūziķim, lai viņu klausītos). Es domāju, tur ir liela patiesība, sevišķi attiecībā uz iepriekšējo laiku, konkrētiem mūzikas žanriem un tādā nozīmē, lai sasniegtu vairāk klausītāju - vecāko paaudzi vai arī tos, kam ir noteikti principi, no sērijas - «nu tie jau tie kārklu angļi/amerikāņi», «kur paliek personiskums» un tā tālāk. Es rakstu arī latviski, tomēr neesmu nobriedis vēl to rādīt kādam, bet darbs notiek un mērķis ir sasniegt arī šos klausītājus, kam tā ir principa lieta. Bet tam ir jāatnāk dabiski.

Kas ir svarīgi?

Man un, es domāju, arī daudziem citiem mūzikā svarīgākais ir skaņa - melodija, harmonija, instrumentu un balss tembri, dinamika u.c. lietas; teksts ir svarīgs, tomēr ne pirmajā plānā. Valoda, domāju, ka pavisam ne, jo esmu pret nacionālismu kopumā, bet zinu, ka ir cilvēki, kam ir otrādi (ar to domājot - vārdi svarīgāki nekā mūzika). Man dziesmas atnāk angļu valodā, jo manas pamatietekmes ir mūzika angļu valodā, esmu ar to izaudzis un dziesmas rakstu instinktīvi.

Ir grūti ko iebilst. Zinu jaunākas paaudzes mūziķus, kuri saka, ka Latvija viņus vienkārši neinteresē. Robežas ir vaļā un ir iespēja nepilnu divu miljonu auditoriju iemainīt pret septiņu miljardu lielu klausītāju pūli. Jautājums tikai - ko darīt, ja tas neizdodas?

Ja, neizdodas, jāmēģina vēl – dokumentālā filma Anvil! The Story of Anvil ir tam sirsnīgs piemērs - ir jāturpina darīt sava lieta arī tad, ja uz koncertiem atnāk tikai 10 cilvēku, jo tikai darot mēs varam kaut kur nonākt. Nu un varbūt jāsaraksta kāda dziesma arī latviski.