Kristians Fišers atklāj, ka 2000. gadā grupas izveidošanu varētu dēvēt par jauniešu ideālisma izlēcienu, ka varētu pamēģināt repot. Sākotnējā ideja nekad nav bijusi ar mūziku pelnīt, lai arī uzstāšanos bija daudz. «Daudzi cilvēki palīdzēja mums tikt uz lielās skatuves, taču klausītāji bija tie, kas mūs cēla uz augšu un kas izveidoja mūs tolaik populārus. Mēs tikai darījām savu darbu,» atminas viens no grupas izveidotājiem.

Jānis Podnieks muzicēšanu sauc par dzīvesveida formātu, un esot bijis forši atcerēties senos laikus, taču, runājot par tekstiem, to ideoloģija un aktualitāte nav mainījusies visu šo daudzo gadu garumā.

Pirms koncerta puiši ar citiem muzikālajiem biedriem tikās mēģinājumā, kurā galvenais uzdevums bijis ne vien atcerēties un iegaumēt dziesmu vārdus, bet arī censties uzstāties maksimāli pietuvināti senajam skanējumam.

Vaicājot, kas ir lielākais šarms hiphopam senajos 2000. gados, Kristians stāsta, ka tie ir patiesi vārdi. «Ja kāds uzraksta patiesus vārdus, ka dzīve ir brutāla, bez glaimiem, tā ir klausāma mūzika. Meitenes, mašīnas, nauda – tas parasti ir repa aizkulisēs, nevis galvenais temats, par ko skaitīt. Ja reperim ir divdesmit gadu un viņš tagad stāstīs par dzīvi, kad pats neko nav pieredzējis, visdrīzāk viņš vēl dzīvo pie mammas, par ko tad viņš repos? Par to, ka mamma baltmaizi nedod pietiekami bieži,» ar ironiju par mūsdienu reperiem Latvijā izsakās grupas līderis.

Koncerts kafejnīcas «Leningrad» jubilejā bija unikāls, jo puiši kopā nebija uzstājušies vairāk nekā desmit gadus. Vai varam sagaidīt vēl kādu uzstāšanos? Grupas dalībnieki drīzāk noliedz šādu iespēju, jo Kristians Fišers nu jau deviņus gadus dzīvo Dānijā – būšot grūti izbraukāt.