«Man lielākā motivācija atkal piecelties pēc operācijas no ratiņkrēsla bija meitai dotais solījums, ka uz viņas izlaidumu ieradīšos paša spēkiem, atnākšu savām kājām. Tāpēc pūzdams, elsdams un trīcēdams vingroju un trenējos, līdz beigu beigās, tikai izmantodams kruķi, tiku līdz Mākslas akadēmijai un meitas izlaidumā varēju būt klāt,» tā intervijā žurnālam atklāj Mednis.
Viņš arī atklāti stāsta par pašu liktenīgo 2011. gada 22. februāra dienu, kad šķita, ka «pēdējā stundiņa ir klāt».
Viņš atceras kā nonācis slimnīcā. «Gatavošanos operācijai atceros tikai daļēji, taču sajūtu, ka gan pēc pamošanās, gan vēl operācijas laikā vairākas reizes gandrīz nonācu viņsaulē, - to gan. Bet, kad gulēju komā, tad tik gāja vaļā! Šķiet, tobrīd es izvandījos pa visiem visumiem, paviesojoties gan viņsaulē, gan atgriežoties atpakaļ. Un tur bija tādas filmas! Šķita, ka Dievs burtiski ampelējas ar mani - ahā, tev liekas, ka tev ir laba humora izjūta? Tagad paskaties uz šo un redzēsi, kāda ir man!»
Mednis ir atsācis muzicēt, un pievērsies latviešu tautasdziesmu aranžēšanai.
Interviju ar Arni Medni lasiet žurnālā «Veselība».