Par seriālu: 2004.gada 4.aprīlī Sadrā, Bagdādē bāzētā ASV Pirmā kavalērijas divīzija piedzīvoja negaidītu un nežēlīgu uzbrukumu. «Melnās svētdienas» bilance bija traģiska: astoņi miruši ASV karavīri, vairāk nekā 60 ievainoti, krituši vairāk nekā 500 irākiešu – gan kaujinieki, gan nevainīgi civiliedzīvotāji. Sākās elle... Incidents Sadrā notika vienpadsmit mēnešus pēc tam, kad ASV prezidents Džordžs Bušs paziņoja, ka «misija ir izpildīta», un tas būtiski mainīja amerikāņu militārpersonu viedokli par notikumiem Irākā. Tā vairs nebija miera uzturēšanas misija, bet gan cīņa pret iekšējiem nemierniekiem.

TVNET: Jūs seriālā atveidojat bataljona komandieri, ģenerālleitnantu Geriju Voleski, kas ir reāla persona un liela autoritāte karavīru vidū. Vai tas ir grūtāk vai vieglāk nekā iejusties iedomāta tēla ādā?

Maikls Kellijs: Daudz, daudz grūtāk. (Nopūšas.) Saproti, tā ir pavisam cita atbildība. Tev rodas citas saistības ar atainoto tēlu un reālo personu. Kad radi tēlu pats, tev ir lielāka brīvība, vari improvizēt. Ja ir jātēlo reāla persona, kā Gerijs (red. - bataljona komandieris, ģenerālleitnants Gerijis Voleskis), tev ir atbildība notēlot šo lomu tā, kā šis cilvēks ir pelnījis. Turklāt tu apzinies, ka ataino armiju...

Pastāstiet nedaudz par Geriju Voleski...

Maikls Kellijs: Ļoti ietekmīgs un stiprs cilvēks. Tā ir personība, kam pārējie vēlas līdzināties. Kad iepazinos ar šo personu, sapratu, ka man ir jāizdara ļoti labs darbs un tēlojumam ir jābūt nevainojamam. Viņš ir neticams cilvēks. Atminos vienu epizodi, kad apmeklēju kādu piemiņas pasākumu, kur bija arī Gerijs un visi viņa kolēģi. Kad iegāju pasākuma telpā un apkārtējie saprata, ka es būšu tas, kas tēlos viņu varoni, viņi uz mani paskatījās ar tādu skatienu, kas nozīmē tikai vienu: «Vecīt, labāk izdari to darbu labi!» (Smejas.) Bet jā, es darīju visu, cik labi vien spēju. Es ceru, to skatītāji sajutīs.

Kas būtu tā Gerija īpašība, ko labprāt salīdzinātu ar sevi? Kas jums ir līdzīgs?

Maikls Kellijs: Gerijs ir viens no patīkamākajiem cilvēkiem, ko dzīvē esmu saticis. Pats nereti vēlos, kaut es būtu vairāk Gerijs. Līdzības? Gribētu cerēt: ja es būtu tādā pašā situācijā, es reaģētu tāpat un ietu to pašu ceļu savas valsts, savu karavīru un viņu ģimeņu vārdā.

Vai sevi varat iedomāties armijā - reālā dzīvē?

Maikls Kellijs: Nē. Nē, nekad...

Jo?

Maikls Kellijs: Gatavojoties seriālam, mēs tikām trenēti. Protams, ne jau tādā līmenī kā īstie karavīri, bet fiziskā slodze bija liela un smaga. Lai mēs kaut cik izjustu un saprastu, par ko ir runa. Ainā, kur karavīri rekrutēja pilsētu un skrēja cauri tai ar ieročiem, brīdī, kad notika apšaude, tika atklāta uguns un tev nav ne jausmas, no kurienes tiek raidītas lodes, es sajutos baisi. Tev jāturpina skriet, jāplāno nākamais solis. Man kā aktierim, pat apzinoties, ka tas viss nenotiek pa īstam un lodes nav īstas, bija ļoti nedroša sajūta. Jā, es biju nobijies! Tāpēc saku - es nespētu. Es pat iedomāties nespētu, ka man būtu kāds jānogalina dzīvē. Nē....

Gerijs Voleskis - valsts varonis. Kāda būtu jūsu «valsts varoņa» personīgā definīcija?

Maikls Kellijs: Domāju, «valsts varonim» pastāv ļoti daudz formu – varonis ir kareivis, kurš pārnāk un arī kurš nomirst valsts labā. Varonis ir galu galā tavs skolotājs, guru, elks... Hmmm... (Domā.) Bet, manuprāt, lielākie varoņi ir tā kareivja ģimene, kas paliek mājās! Jo šie cilvēki dod vairāk nekā ņem. Viņu ciešanas un uztraukumu mēs pat aptvert nevaram. Viņi dod milzīgu ieguldījumu šajās kaujās. Kā pats Gerijs man teica – īstā varone ir mana sieva, kas ir mājās un audzina ģimeni.

Domājams, mājās palikusī ģimene ir neatsverams izdzīvošanas dzenulis un atmiņas, kas neļauj zaudēt cerību kara laukā...

Maikls Kellijs: Jā. Es domāju, viņi ļoti ilgojas pēc ģimenēm, bērniem, vecākiem... Esmu bijis prom pusotru gadu, bet Gerijs līdz pat sešiem gadiem. Tu atgriezies, un tavs bērns vairs nav autiņos, bet iet jau skolā. Un tu neko no tā diendienā neesi redzējis... Arī šis aspekts rosina uz lielām pārdomām, vai esi gatavs to ziedot.

Ko iemācījāties no sava tēla?

Maikls Kellijs: Katru tēlu, ko tēloju, es izdzīvoju un pēcāk paņemu nelielu daļiņu no tā sev. Mans tēvs arī bija kareivis, tāpēc man vienmēr bijusi cieņa pret šādiem cilvēkiem – jau kopš mazotnes. Tomēr, tēlojot šo lomu, satiekot šos īstos varoņus... Patiesībā tev gribot negribot jāpaliek labākam cilvēkam, ja satiec Geriju! Tev jākļūst pateicīgam armijai un jānoliec galva viņu ģimeņu priekšā. Šī loma man pavēra plašāku redzeslauku.

Vai loma ir jūs mainījusi?

Maikls Kellijs: Jā, šī loma maina cilvēku.

Karš, armija... Kādas izjūtas jūs pārņem tagad, dzirdot šos vārdus?

Maikls Kellijs: Es vēlētos, lai vispār nebūtu vajadzības pēc armijas. Armija ir un paliek armija. Skatoties mūsdienās apkārt, tu vairs nesaproti, kam ir taisnība un kam nav. Un mirst tik daudz nevainīgu cilvēku. Tas liek lūzt sirdij, ja tas ir kādas reliģijas vārdā, jo reliģijai jau ir jāvieno un jāsargā cilvēks... Bet karš visus saķer aiz rīkles, un mēs visi arī vēlamies mieru.

Ko jūs novēlētu seriāla skatītājam?

Maikls Kellijs: Katrs konflikts liek mums padomāt. Domāju, tāpat būs ar šo seriālu – un tas mūsu pūles attaisnos. Novēlu skatītājam izglītoties par to, ko karš prasa no cilvēkiem un viņu ģimenēm. Kā nākas riskēt un ko tu vari pazaudēt! Lai seriāls liek domāt, uzdot jautājumus un saprast. Ja neraudāsiet, būsim pārsteigti. (Smaida.)

Tas būs stāsts par drosmi, pašaizliedzību, komandas spēku un izturību. Balstīts uz patiesiem notikumiem, tas atklās karavīru un viņu mājās palikušo tuvinieku izjūtas, piedzīvojot negaidīto uzbrukumu. Cīņa, kas mainīja kara gaitu. Globāls notikums seriāls «Ilgais ceļš mājup». Jau 12. novembrī 21.00 «National Geographic».