Bieži rakstot par koncertiem Arēnā Rīgā, īpaši par mūsu Ledus pils akustiskajām īpašībām, sanāk atkārtoties. Arī šoreiz droši varētu no citu koncertu (kaut vai no 2013. gada «Hurts» šova) recenzijām iekopēt rindkopu par to, ka «reti kurai grupai izdodas panākt siltu, labskanīgu skaņu šajā primāri sporta pasākumiem būvētajā hallē». Tāpēc liekam šo tehnisko sadaļu malā. Piebildīšu vien to, ka lieti būtu noderējis kāds viens, vēlams divi ekrāni, kas ļautu niansētāk sekot līdzi tam, kas notika uz skatuves. Taču acīmredzot «Hurts» pozīcijas šobrīd pasaules mūzikas industrijā nav tik spēcīgas («Desire» britu topā pirmajā nedēļā startēja gaužām pieticīgi, vien 21. vietā, pārdodot 3712 albuma vienību), un ansamblis mēģina iztikt bez liekām ekstrām. Tiesa, skatuves scenogrāfija bija pārdomāta, interesanti bija četri milzīgi, gareni, viegli sagāzušies bloki, elegantas gaismas, skaista lustras dekorācija.

Grupas jaunākais studijas albums, kas seko 2015. gada «Surrender», «Exile» (2013) un debijas platei «Happiness», kas recenzēta savulaik arī TVNET (skat. recenziju), ir pats popsīgākais «Hurts» diskogrāfijā. Solists Teo Hačkrafts atzinis, ka ar jauno ierakstu duets vēlējies radīt «personisku, lielu pop albumu», un tas grupai ir izdevies. Tiesa, jau šonedēļ rakstīju, ka diemžēl nav izdevies sasniegt topu virsotnes... Grupa no mazliet noslēpumaina, atmosfēriska sintpopa («Wonderful Life» vēl aizvien skan labi) iesoļojusi tādu viendimensionālu stadionu popgrupu kā «OneRepublic» un «Imagine Dragons» kategorijā.

Koncertā klātienē gan pārliecinājos, ka tieši dzīvajā versijā ar dzīvo pavadošo grupu (un divām fona vokālistēm) liela daļa jaunā albuma dziesmu radīja labāku iespaidu nekā studijas ierakstā. Piemēram, «People Like Us», kas ierakstā pulsē džeksoniskā «They Don’t Care About Us» manierē, koncertā izskanēja ļoti pārliecinoši. Lieliski šova izskaņā nostrādāja arī «Beautiful Ones», kura laikā Hačkrafts sadalīja publiku uz pusēm, divās kora grupās - viena puse izpildīja piedziedājuma pirmo frāzi «We are, We are», otra «We are the Beautiful Ones». Tas tiešām bija izdevies publikas iesaistes elements.

Teo daudz nerunāja, tikvien kā izsauca pāris dežūrfrāzes par to, ka «prieks atgriezties Rīgā» vai «te jūtamies kā mājās» u.tml., taču, tieši galvenokārt pateicoties veiksmīgajai koncerta programmai (skat. zemāk), tās dramaturģijai, publika beigās stāvēja kājās, dejoja, spīdināja savu telefonu gaismiņas un sirsnīgi dziedāja līdzi.

Drāmas meistari "Hurts" publikā met ziedus. Arēna izgaismota ar telefonu gaismiņām. #hurts pic.twitter.com/dfZ7cG0NTY— Jānis Žilde (@JanisZilde) November 9, 2017

«Mēs atbraucām uz Rīgu, lai liktu jums dejot,»

tik vienkāršu frāzi pirms dziesmas «Lights» pateica Teo, aicinot publiku tribīnēs piecelties un dejot, un tā arī notika - ledus starp grupu un klausītāju tika izkausēts vienā mirklī.

Tomēr, lai cik no vienas puses šabloniskas, bet vienlaikus skanīgas būtu jaunā albuma dziesmas, grupas pirmais lielais singls - 2010. gada «Wonderful Life» koncertā kalpoja kā atgādinājums - jā, tāpēc «Hurts» ir tur kur viņi ir, tāpēc gan viņiem, gan mums «sāp». Šī dziesma ir izturējusi laika pārbaudi,

tajā ir iestrādāts kāds netverams 80. gadu kods,

kaut kas no «Pet Shop Boys» dziesmas «West End Girls», kaut kas no nu jau nelaiķa Kolina Vernkomba (Colin Vearncombe), kas uzstājās ar skatuves vārdu «Black», slavenās dziesmas ar tādu pašu nosaukumu. Ar šādu dziesmu repertuārā «Hurts» vēl ilgi ar koncertiem varēs apceļot Eiropu, un gan jau arī piekto reizi Rīgā, varbūt kādā festivālā «sāpinās» arī kādu no mums.

Dziesmu saraksts

Desire

Ready to Go

Some Kind of Heaven

Sunday

Silver Lining

People Like Us

Hold on to Me

Miracle

Rolling Stone

Weight of the World

Better Than Love

Somebody to Die For

(Akustiski)

Sandman

Lights

Walk Away

Something I Need to Know

Wonderful Life

Nothing Will Be Bigger Than Us

Wings

====

Beautiful Ones

Stay