Kurš ir «vecis»? Ieskats jaunajā «The Killers» albumā
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Šķiet, pavisam oficiāli esam nokļuvuši postrokenrola laikmetā. Pēdējos piecos gados neviena jauna rokgrupa nav spējusi noorganizēt mums muzikālu revolūciju, pat tā īsti rezonēt plašākā kontekstā nav spējis neviens no jaunajiem. Tā jau jaunu apvienību netrūkst, taču laiks, kad albumu un singlu topos valdīja rokmūzika (tādi vēl bija 90. gadi), ir aiz muguras. Šīm tendencēm veiksmīgi pielāgojusies šī Lasvegasas rokgrupa. «The Killers» jaunais ieraksts ir precīzs laikmeta nospiedums, turklāt viens no labākajiem grupas diskogrāfijā.
The Killers «Wonderful Wonderful»
(Island Records)9/12
«Wonderful Wonderful» ir tapis ilgāku laiku, veselus piecus gadus. Pēc iepriekšējā grupas ieraksta «Battle Born» (skat. recenziju), kurā ansamblis bija mazliet apmaldījies Braiena Adamsa un Brūsa Springstīna estētikā, grupa šomēnes pie klausītājiem ir atgriezusies lieliskā formā. Protams, ja esat «The Killers» roka šķautnes piekritēji, tad šis albums varētu likt mazliet vilties, taču sintezatoru klātbūtne grupas skaņas paletē ir vienmēr bijusi jūtama, un šoreiz tā vienkārši dominē. Ar pāris izņēmumiem...
Sākšu ar izņēmumu. Viens no singliem «Run For Cover», kas, manuprāt, arī albuma spēcīgākā dziesma, ir klasisks ģitāras+sintezators «killeru» paraugs, un iemesls tam pavisam vienkāršs. Dziesmas pantu solists Brendons Flauerss (Brandon Flowers) sacerējis jau pirms deviņiem gadiem, taču visu šo laiku nav spējis izdomāt pārējās daļas. Nu tas beidzot izdevies, un dziesma skan vienkārši fantastiski. Labākajās «Mr. Brightside» tradīcijās.
Viss pārējais albums muzikāli ir citādāks. Grupa smēlusies iedvesmu 80. gados. Šur tur ieskanas kaut kas no «A Flock Of Seagulls», «Talk Talk», varbūt šis tas no agrīnajiem «The Cure» un «Joy Division» (tituldziesmā īpaši).
The Killers «Wonderful Wonderful» Foto: Publicitātes foto
Arī saturiski, pēc ilgākas radošas krīzes, kas sekoja Flauersa 2015. gada soloalbumam «The Desired Effect» (skat. recenziju),
Brendons sapratis, ka jādzied pašam par savu pieredzi, savu dzīvi, bērnības atmiņām, traumām.
Tā, piemēram, «Tyson vs Douglas» radies atmiņu iespaidā, kā mazais Flauerss bērnībā piedzīvoja brīdi, kad Maiks Taisons boksa ringā negaidīti tika noguldīts uz dēļiem. Savukārt atmosfēriskais «Some Kind of Love» tapis kā veltījums viņa sievai Rutai, kura cieš no pēctraumatiskā stresa traucējumiem (PTST). Dziesmā, kurā samplēts ambientās mūzikas tēva Braiena Īno (Brian Eno) «An Ending (Ascent)» (no 1983. gada albuma «Apollo: Atmospheres and Soundtracks»), dzirdamas pat Flauersa trīs dēlu balsis.
Viens no spilgtākajiem skaņdarbiem albumā, protams, ir 70./80. gadu diskofanka un popmūzikas ietekmētais «The Man», kurā Flauress sarunājas pats ar sevi 22 gadu vecumā. «Kurš ir vecis?» Dziesmā, kas pieskaras jaunībā «jūra līdz ceļiem» tēmai, samplēts «Kool & The Gang» 1975. gada skaņdarbs «Spirit of the Boogie».
Visu albumu kopumā grupai palīdzējis producēt prominentais poproka producents Džeknaifs Lī (Jacknife Lee).
Sabalansēts, pārdomāts, muzikāli interesants un saturiski jēdzīgs albums. Viens no labākajiem grupas katalogā.
/nginx/o/2018/07/19/10918901t1h31b4.jpg)
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/06/8200886t1h6b84.jpg)
/nginx/o/2018/07/06/8200884t1h5cf1.jpg)