«Pagājušonedēļ Latvijā bija divi balagāni. Visi visu skatījās un izplūda garos spriedelējumos. Abos gadījumos visu nosaka pēc iespējas lielāka auditorija, un tur muļķīgi censties spriedelēt, cik kura dziesma ir banāla,» raksta Kārlis Lācis. «Tur jāpiepluso vēl citi bonusi, kā scenārijs, harisma, tv režisors, skaņa, aktiermeistarība, gaisma, scenogrāfija, video, dejotprasme utt. Un tāpēc tās ir gluži neiespējami vērtēt, kā banālas mūzikas kaut cik labu atskaņojumu (smejas). Kristīnes Opolais un Laimas duets bija vienkārši briesmīgs banalitātes un sliktas gaumes paraugs, bet tāpēc jau mēs nesāksim apšaubīt abu dziedātāju spējas un talantu.»

«Viss gandrīz vienmēr ir kompromiss, un tā tas ir bijis un paliks. Tādas manas domas par šo... un koros tieši tas pats... tā arēna un televīzijas prasa savu... ja gribas mākslu, tad var iet uz teātri koncertiem izstādēm, kur tā iespēja kaut ko lieliskāku baudīt ir daudz lielāka... ja paveicas (smejas),» viņš rezumē.