Par Glastonberijas iespaidiem jau stāstīju. Liels, iespaidīgs festivāls un lieliski, Glastonberijai netipiski laika apstākļi. Ne lietus, ne dubļu. Ideāls festivāla laiks - silts, vējains, mākoņains. Nevienam nebija karsti, nevienam nebija auksti. Speciāli pirms brauciena iegādātie gumijnieki tā arī skumīgi nogulēja visu festivāla laiku telts stūrī.

Uzpildīts un pārpildīts ar Glasto iespaidiem pienāca laiks, kad bija jāsaka vai nu jā, vai nē braucienam uz Krievijas lielāko festivālu «Našestvije». Festivāls, kurā esmu pabijis tagad jau četras reizes, festivāls, kas vienmēr ir devis kolosālu lielisku emociju un iespaidu devu. Neapšaubāmi, spilgtākais mans katra gada mūzikas pasākums līdz šā gada Glastonberijai. Tieši tāpēc nolēmu aizdoties arī šogad, lai tikai sev salīdzinātu - Glastonberija un Našestvije. Kas kopīgs, kas dažāds. Kas vieno, kas nav kopīgs.

Bet... mēs domājam, bet dara kāds cits. Tagad tas viss ir aiz muguras un pagājušo nedēļas nogali jau atceros ar smaidu; esot tur uz vietas, tik jautri nebija.

Festivāla muzikālā daļa bija kā vienmēr nemainīgi augstā līmenī, bet savas izmaiņas festivāla dzīvē ieviesa laika apstākļi.

Un pārvērta festivālu ja ne par izdzīvošanas skolu, tad par ļoti, ļoti skarbu pārbaudījumu visiem 200 000 festivāla apmeklētāju un 16 000 automašīnu.

Tāpēc arī vispirms par to, kā laika apstākļi var un iespaido festivāla dzīvi.

Parasti es plānoju braucienu uz šo festivālu tā, lai būtu festivāla vietā piektdienas dienas pirmajā pusē, pirms cilvēku masas no Maskavas. Taču nezināju un nevarēju zināt, ka šogad dokumentu formēšana uz robežas aizņems daudz ilgāku laiku nekā parasti. Ja iepriekšējos gadus tas ilga stundu, pusotru un vēl pirms pusnakts varēju doties tālāk, bet šogad iebraucu Krievijā piecos no rīta... Un tas attiecīgi mainīja arī pārējo dienas salikumu. Tāpat vairākas reizes vajadzēja apstāties, lai pagulētu, kafija, brokastis, degvielas uzpildīšana, un pie festivāla vietas piebraucu tad, kad Maskavas pūļi jau bija klāt un priekšā. Kad mani apturēja un nolika rindas galā, navigācija rādīja nepielūdzami - līdz festivāla stāvvietai 7 kilometri. Mierināju sevi ar domu, ka citu gadu - bet toreiz es jau biju autostāvvietā - pa radio teica, ka tobrīd automašīnu rindas garums ir 20 kilometru. Cita zeme, citi plašumi un... arī citas rindas.

Pirmajā stundā tika veikts tieši viens kilometrs, pēc tam viss notika raitāk. Kamēr vēl tiku pie saviem akreditācijas papīriem, stāvvietā iebraucu un man ierādīja turpmāko dienu atrašanās vietu ap astoņiem vakarā. Tālu, tālu, aptuveni 2 kilometrus no festivāla teritorijas.

Visu laiku, kamēr braucu pa Krieviju un stāvēju rindā, lija lietus. Nu ne tā, ka lietusgāzes, bet tāds kārtīgs sēņu lietus. Brīžiem stiprāk, brīžiem mazāk, bet visu laiku. Protams, viss apkārt bija salijis, bet es iebraucu stāvvietā gaužām mierīgi.

Un tad vienā brīdī laikam tika sasniegta kaut kāda nevienam nezināma kritiskā masa, visa festivāla teritorija, visas stāvvietas sāka pārvērsties māla dubļu jūrā. Tur, kur stāvēja jau iebraukušās mašīnas, tur viss bija normāli, bet, kā jau jebkurā tāda mēroga pasākumā, stāvvietās ir iezīmēti iebraucamie un izbraucamie ceļi, un tie... to vienkārši nebija, bija tikai dubļi, dubļi, dubļi. Iebraukšana stāvlaukumos tika pārtraukta, bet tas arī viss. Lietus turpinājās, dubļu jūra kļuva aizvien lielāka un lielāka, 16 000 automašīnu bija nokļuvušas slazdā. Tajā brīdī bija pilnīgi skaidrs - ar jebkuru automašīnu, džipu vai nedžipu, 2x2 vai 4x4, ar saviem spēkiem izbraukt no stāvvietas ārā uz ceļa nevienam nav ne mazāko cerību. Lietus turpināja līt.

Saprazdams, ka šajā brīdī no manis nekas nav atkarīgs un es neko nevaru ietekmēt, ar mierīgu prātu devos uz festivāla teritoriju, kur viss jau bija sācies.

Lietus nekādi neiespaidoja ne festivāla muzikālo programmu, ne arī pārējās norises. Krāsaino festivāla tērpu vietā bija krāsainie lietusmētelīši, uz skatuvēm plosījās mūziķi, kādām atrakcijām lietainais laiks traucēja, citas darbojās ar dubultu sparu. Jā, tikai dažas meitenes bija tik skumīgas, ka pat festivāla vadītāji no skatuves palūdza visus viņas uzmundrināt un atbalstīt ar aplausiem, - saldējuma pārdevējas. Tomēr arī viņām pienāca darbošanās laiks, bet tas bija tikai svētdien.

Sestdiena atnāca ar joprojām esošu lietu un pilnīgiem bēdu skatiem gan autostāvvietās, gan festivāla teritorijā. Vairs nekur nebija cieta pamata zem kājām, labākajās vietās mālu putra līdz puszābakam, sliktākajās varēja piesmelt pilnus zābakus.

Festivāla vieta, kurā iepriekšējos gadus galvenā problēma bija kā nesadegt saulē, kad ugunsdzēsēji taisīja strūklakas un laistīja klausītājus. Neuzmanīgākie tika pie saulesdūrieniem, saldējuma meitenes bija gaidītas visur.

Ne visi brauc uz festivālu uz visu tā laiku. Kāds uz dienu, kāds uz divām. Šie cilvēki bija pirmie, kuri meklēja jebkādu veidu, kā izrauties no šī slazda. Un šeit parādījās tas, par ko es vairākkārt jautāju pašiem krieviem un ko viņi man apstiprināja. Ir krievi spītīga tauta. Ja krievs ir izdomājis - es braukšu, tad viss, viņš brauks. Tas nekas, ka apkārtējie simti un tūkstoši saka, ka izbraukt nav ne mazāko cerību. Nē: brauc. Neskatoties uz to, ka lauka vidū jau stāvēja palīgā atbraukušais kāpurķēžu traktors. Doma bija, ka tas nostums malā dubļu virsējo kārtu. Viss beidzās ar traktoram norautu kāpurķēdi.

Kur ir pieprasījums, rodas piedāvājums, kur aitas, tur cirpēji. Saradās vietējie traktori, 4x4 Off-road mašīnas, kuras tad arī sāka nepacietīgākos vilkt ārā no šā purva. Protams, ne jau par skaistām acīm. Jau vēlāk, stāvot rindā uz robežas, runāju ar vienu, kurš samaksājis par izvilkšanu 2000 krievu rubļus (aptuveni 30 EUR), citi prasīja 4000 jeb 60 EUR. Klāt nebiju, bet dzirdēju stāstu, ka esot prasīti arī 12 000 jeb 180 EUR.

Kāds traktorists pa vienu dienu sapelnījis 5000 EUR.

Un tas viss, neskatoties uz to, ka festivāla rīkotāji no skatuves ik pa brīdim atkārtoja, ka stāvvietā ir viņu nolīgtie traktori, kuri palīdz bez maksas. Jā, bija, bet ej nu saproti, kurš par maksu, kurš bez maksas.

Pati izvilkšana jau arī nebija nekāds patīkamais skats. Tā nebija vilkšana pa ceļu uz riteņiem, kad mašīnai ir kāda tehniska ķibele, piemēram, nedarbojas motors. Šīs mašīnītes traktors ar savu spēku brutāli vilka pa dubļu masu uz mašīnas vēdera. Nebija jau citu variantu, jo dubļu dziļums bija vismaz 30-40 centimetru, vietām vairāk. Protams, viss, kas varēja nolūzt, to arī darīja. Labākajā gadījumā plastmasas detaļas, sliktākajā kaut kas no piekares vai ritošās. Bija sadedzināti sajūgi, salauztas ātrumkārbas... Tas viss bija. Tā notiek, kad cilvēki sāk stresot, sākas panika. Mašīnu rinda, gaidot savu traktoru, bija desmiti, pa visu nakti no piektdienas uz sestdienu šādi tika izvilktas uz ceļa daži simti mašīnu. Bet kopējais mašīnu skaits, jau teicu, bija 16 000...

Sestdien pieslēdzās ārkārtas situāciju organizācijas. Lauka malā bija meliorācijas grāvis, nu kāda kārtīga metra, pusotra dziļumā, un saauguši koki, par kuru «nolaišanu no kāta» pie mums vispirms jāsaņem ciršanas atļauja.

Sestdienas un nākamās nakts laikā tika izbūvētas piecas jaunas izbrauktuves. Tas notika aptuveni tā. Vispirms tika nolauzti un nolīdzināti koki ceļa malā, tad brauca smagā tehnika un krāva grāvī pilna garuma šāļus (baļķu malas, kas paliek pēc zāģbaļķa sazāģēšanas dēļos), tiem virsū bēra šķembas un kaut kādu vecu asfaltu.

Pretēji laika prognozēm, svētdien lietus pārstāja līt. Protams, tikai tāpēc vien dubļi nekur nepazuda, mīcīšanās kā pa «turieni» turpinājās, un tā tas bija līdz pašām beigām. Uzspīdēja saule, parādījās jau smaidīgas saldējuma pārdevējas sarkanās kleitiņās un gumijas zābakos, pazuda lietusmētelīši, uzradās pa festivāla tērpam. Cilvēki turpināja smaidīt, baudīt festivālu, mūziku, mūziķi visi kā viens teica, ka, redzot šādu publiku, viņi ir gatavi spēlēt vēl un vēl.

Vējš vējoja, saule pazuda, bet lietus... vairs nelija. Pirmdienas rītā, mazliet pēc sešiem, kad viss bija kluss un visi vēl gulēja, es bez citu palīdzības pa jaunuzcelto izbrauktuvi mierīgi izbraucu uz ceļa. Jau vēlāk, esot Latvijā, pajautāju rīkotājiem, cikos no stāvvietām izbrauca pēdējās automašīnas. Atbildēja, ka ap desmitiem no rīta stāvvietās automašīnu vairs nebija.

Vai tas var notikt tikai Krievijā? Protams, nē, tas var notikt jebkur. Cikloniem vīzas nav vajadzīgas un robežkontrole nepastāv. Skaidrs, ka mēs neviens nevēlamies nokļūt tādā vai līdzīgā situācijā, taču ir skaidrs, ka tā var notikt. Pēc tā, kā mainās pasaules klimats, mums katram ir jābūt gataviem uz to, ka laika apstākļi var mainīties neprognozējami un katrs no mums var nokļūt situācijā kaut kur pa vidu starp skarbu piedzīvojumu un izdzīvošanu. Man tas bija skarbs piedzīvojums, tiem, kuri nenovērtēja pareizi esošo realitāti, salauza automašīnu, iespējams, bija ar maziem bērniem, tie tuvojās nākamajai robežai. Šajā reizē viss visiem ir beidzies ar labām beigām, jo ļoti nopietnu traumu nav bijis. Samežģītas potītes dubļos vai nosalšana un saaukstēšanās diez vai ir jāskaita kā ļoti nopietnas.

Jā, bet mūzika?

Nemainīgi augstas kvalitātes tehniskais aprīkojums, tikai un vienīgi lielie krievu rokmūzikas vārdi. Visu uzstāšanos tiešraide no abām skatuvēm. Visu uzstāšanos ieraksti un pieejamība HD kvalitātē internetā ikvienam. Jā, tas ir tas, pie kā ir pierasts, un, ja man ir vēlēšanās vai kāds cits iemesls apskatīt kādas grupas uzstāšanos no pēdējo gadu festivāliem, nekādu problēmu. Ir mums par ko padomāt, ir kur augt.

Mans ieteikums tiem, kuri jautā - ko skatīties? Vispirms DDT, pēc tam jau paši atradīsiet savai gaumei atbilstošāko. Bet ar DDT ir jāsāk.

Šogad neuzstājās dažas grupas, kuras man jau bija kā neatņemama šā pasākuma sastāvdaļa, piemēram, labi zināmie Bi-2, bet vieta jau tukša nepaliek. Kāds vai kādi iepauzē, lai pēc gada vai vairākiem atkal atgrieztos. Tā tas tur ir un, kā teica rīkotāji, tā tas arī būs. Nekad nebūs visi uzreiz, bet vairāku gadu garumā ir bijušas visas pirmā lieluma rokgrupas.

Esmu jau teicis, šis ir tikai krievu rokmūzikas festivāls, iepriekšējos gadus ir bijis pa izņēmumam, bet nekad nav bijuši, piemēram, angļu vai amerikāņu lielie vārdi. Tagad, bet tikai pēc šā gada, es varu apgalvot, ka tas ir pareizi un tā tam ir jābūt. Angļiem, amerikāņiem ir Glastonberija un citi līdzīgi pasākumi, kur viņiem dzied līdzi un viņus saprot kā vienā valodā domājošus 100 un vairāk tūkstoši klausītāju, krieviem tas ir Našestvije. Tās sajūtas, kad esi tur un dzirdi, kā simtiem tūkstošu dzied kopā ar mūziķiem vienā, savā valodā, nav pārstāstāmas. Nav svarīgi, rietumos vai austrumos. Tas ir jāizjūt, un to es vēlu ikvienam. Katram ir sava valoda, un nevajag ne jaukt, ne salīdzināt. Ļoti vienkārši, katram savs. Vienīgi es ļoti vēlētos, lai arī mēs paši vairāk atbalstītu savus, latviešu mūziķus. Bija taču piepildīta Arēna, piepildīti stadioni, ir, kad visus latviešus vieno vienas dziesmas, bet festivālos kaut kā tas nenotiek. Protams, latvieši piedalās un pietiekami daudz, bet ne kā pirmie vārdi. Bet tas jau laikam vairs nav par mūziku, bet par komerciju.

Par vienu situāciju Krievijā nevaru neizstāstīt. Sestdienas vakars, līst, visur dubļi, laika prognoze - pilnīga bēdu ieleja. Bridu pa stāvvietu, lai kaut ko paņemtu no automašīnas. Vienai mašīnai bija atvērtas abas durvis, skanēja skaļa mūzika. Klausījās gan mašīnā sēdošie, gan citi tuvumā esošie. Dziesma, kurā dzied par caurlaidi. Es apzināti tagad nesaku dziesmas visiem zināmo nosaukumu, tie, kuri uztvēra, ļoti labi, kuri neuztvēra - atvainojos. Pagāju garām un apstājos. Atgriezos pie tās mašīnas, iekšā sēdēja divi vīri, kuriem sen vairs nav 30, un pajautāju: «Kāpēc jūs - divi krievi, lielākajā krievu rokmūzikas festivālā, sēžat mašīnā un klausāties latviešu mūziku?» Atbildēja: «Tāpēc ka viņi vienkārši ir forši» (potomu, čto oņi prosto krutije). Citā sarunā, citi krievi, man tā arī teica: «Jā, mums viņu šeit pietrūkst.»

Vai mūsējie kādreiz spēlēs, vienalga kurā pasaules vietā, 100 un vairāk tūkstošiem klausītāju? Ticu, ka jā.

No festivāla izklaidēm manu, un ne tikai manu uzmanību piesaistīja liela un ļoti bagātīgi aprīkota piepūšamo atrakciju pilsētiņa bērniem. Pa visu lietu mazie un ne tik mazie ņēmās gan pa pirātu kuģiem, bērnus lidināja ar gumijām gaisā, gan visādas mierīgākas lietas. Redzēju logo, kas pateica priekšā, ka tas ir kāds labdarības fonds. Pajautāju meitenēm, kuras jau pašas nāca klāt, lai pastāsta mazliet par fonda darbību. Un stāsts bija par to, ka tas patiešām ir labdarības fonds, kas vāc ziedojumus un sūta ārstēties uz Vāciju un citām zemēm bērnus, kuriem Krievijas medicīna nevar palīdzēt. Viņas minēja, ka ar fonda palīdzību tā ir palīdzēts 2000 bērniem. Es nevēlos sākt jebkādu domu apmaiņu par labdarības fondiem Krievijā, noteikti nē. Es par to, kā bija izvēlēts vispareizākais laiks un vispareizākā vieta, kur stāstīt par sevi un vākt ziedojumus labdarībai. Ļoti skaistas, daudz, lielas un interesantas atrakcijas bērniem. Protams, šādā festivālā absolūtais vairākums ir veseli vecāki ar veseliem bērniem. Un tad, kad viņu bērni, nu tā pa riktīgam, nu tā no sirds, ir izdauzījušies pa šīm atrakcijām, protams, šo veselo bērnu vecāki labprāt atstāj kādu naudiņu to bērnu ārstēšanai, kuru veselība nav kā pašu bērniem.

Es sākumā it kā gatavojos salīdzināt abus lielos festivālus, kuros man sanāca šovasar pabūt. Iespējams, to nevajag darīt. Katrs pasākums ir savai auditorijai, ja vēlaties to dzirdēt - savai mentalitātei. Mēs esam ļoti laipni gaidīti gan vienā, gan otrā pusē. Par mums interesējas gan tur, gan tur. Bet tas arī viss, sava pasaule mums ir jārada pašiem, citādi mēs arī būsim tikai tūristi kādā no virzieniem.

Jau minētā grupa «DDT» ar tās nemainīgo līderi Juriju Ševčuku šogad noslēdza festivālu «Našestvije». Pirms koncerta bija īsa preses konference, kurā viņš ātri izstāstīja, ka spēlēs jaunu programmu, un pajautāja žurnālistiem: «Vai spēlēt visu? Gandrīz trīs stundas, bet ir vēls, visi slapji, nosaluši...» Protams, viņš saņēma skaļu jā un pie sevis noteica: labi, spēlēsim visu.

Šī nebija pirmā reize, kad skatījos un klausījos DDT. Vispirms varu tikai novēlēt jebkuram, kurš uzskata sevi par savas zemes patriotu, noskatīties šo programmu kaut vai ierakstā. Nu nebūs ļoti, ļoti daudz cilvēku, kuru nostāja par savu zemi ir tik stingra, tik patriotiska kā Jurijam Ševčukam par savu zemi. Ne jau tikai tagad, gadu desmitiem un nemainīgi. Tā viņa radītā noskaņa kopā ar mūziku, gaismām, video izveidoja tādu festivāla noslēguma gaisotni, ka šīs solītās vairāk nekā divas stundas tā arī pagāja, ka pat nepaspēju atcerēties, ka joprojām viss ir slapjš, ir dubļi un ir auksti.

Un, ja man kāds kādreiz pajautās, kuru programmu es vēlētos redzēt savā dzīvē vēlreiz - kādu no Glastonberijas hedlaineriem vai šo DDT, es, ne mirkli nešauboties, atbildēšu - tikai abas. Es nešauboties starp visiem šiem māksliniekiem un redzēto viņu uzstāšanos lieku vienlīdzības zīmi. Arī valoda viņiem visiem ir viena - mūzikas valoda.

Kā jau vienmēr, pasākumi sākas un beidzas, bet iespaidi, atmiņas, emocijas paliek. Iespējams, ka tas ir vienīgais, ko cilvēkam nevar atņemt, arī man.