Es nevaru apgalvot, ka man personīgi nokļūt Glastonberijā bija dzīves «visu vai neko», nebūt ne. Nu jau kādus gadus apvienojot divus vaļaspriekus, mūziku un fotografēšanu, es esmu pabijis gan lielākos, gan mazākos mūzikas pasākumos ar fotoaparātu un arī bez tā. Gan Latvijā, gan ārpus Latvijas. Taču tad, kad maija sākumā no Glastonberijas rīkotāju komandas saņēmu e-pastu ar apstiprinājumu, ka man tiek dota iespēja doties uz šo festivālu un arī fotografēt tur notiekošo, es nekādi tam nevarēju noticēt. Izlasīju trīsreiz un lēni sapratu, ka durvis ir atvērušās.

Kas tad īsti ir Glastonberijas festivāls?

Vienkārši sakot, viens no daudziem, daudziem pasaulē rīkotajiem rokfestivāliem. Ne tikai rokmūzikas, tāpēc arī festivāla nosaukumā ir ietverts Contempopary Perfoming Arts. Es noteikti nepretendēšu uz precīzu tulkojumu, bet tas variants, kādu piedāvā interneta tulkotāji, - «mūsdienu izpildītājmāksla» - man šķiet pilnīgi atbilstošs. Gan milzīgi rokkoncerti, gan mazi akustiski priekšnesumi, gan uguns šovi, gan cirka arēna, gan vienkāršas vietas, kur cilvēki aiziet projām no trokšņa un satiekas, sarunājas. Jā, protams, rokmūzika ir būtiskākā sastāvdaļa, bet ne tikai.

Bet sākās tas viss 1970. gadā, kad viens vīrs, vārdā Michael Eavis, sarīkoja festivālu.

Ieejas biļetes cena tolaik bija 1 angļu mārciņa un katram atnākušajam bezmaksas piens no viņa fermas.

Šodien viņš joprojām ir stalts un sprigans un piedalās festivāla pasākumos, lai gan gadu skaits viņam ir pāri 80. Šajos laikos visas biļetes uz nākamā gada festivālu tiek izpārdotas dažu desmitu minūšu laikā, kad vēl nav nosaukts neviens mākslinieks. Uz šo gadu pārdoto biļešu skaits bija 135 000, tās tika izpārdotas 30 minūšu laikā.

Es nezinu, vai kādam no Latvijas ir izdevies nopirkt biļeti uz Glastonberiju šajā pusstundā. Esmu lasījis, ka tie, kuri vēlas to izdarīt, ir no visām pasaules malām un viņu skaits ir mērāms miljonos. Katru gadu ir precīzi zināms, kad tas notiks. Ir atrodamas neskaitāmas pamācības un ieteikumi, kas jādara, lai tiktu pie kārotās biļetes, bet... pēc pusstundas parādās teksts, ka šogad biļetes ir beigušās. Ir pēc tam vēl dažas pēcpārdošanas, bet tad biļešu skaits jau ir pavisam niecīgs.

Domājot par šā apraksta saturu, man visgrūtāk bija izšķirties par to, ar ko un kā salīdzināt Glastonberijas festivālu, lai latviešu lasītājam rastos kaut aptuvens priekšstats par šā pasākuma formu un saturu. Ar Latvijā notiekošajiem rokmūzikas festivāliem - pilnīgi neiespējami. Ar tādiem festivāliem, kurus esmu redzējis un kur skatītāju skaits ir līdzīgs, nepilni 100 000 Pērnavā vai vairāk nekā 200 000 Krievijā, arī ne.

Tā enerģētika, kāda visas dienas fiziski sajūtami elektrizēja katru vietu Glastonberijā, manā skatījumā varētu būt salīdzināma ar mūsu Dziesmusvētku dalībnieku prieku un vēlmi darīt šo laiku par īstiem svētkiem. Tad mēģinām iztēloties pēc skaita vienlaicīgi desmit Dziesmusvētku visus dalībniekus, viņu kopā būšanas laiks ir četras vai piecas dienas, visi dzīvo nevis pa skolām un mājām, bet kopīgā, vienotā, protams, pietiekami plašā teritorijā, un tas viss notiek nevis Mežaparkā vai pludmalē, bet dziļos, dziļos laukos, uz kurieni ved vienkāršie Anglijas šaurie lauku ceļi. Uz nedēļu tur ir uzcelta pilsēta 200 000 iedzīvotājiem. Jūs teiksiet, tas nav iespējams? Tas ir Glastonberijas festivāls, kur tu ik uz soļa nesaproti, kā tas ir iespējams. Tas arī padara šo laiku pat ne kā citā pasaulē vai uz citas planētas, bet vēl tālāk, kā citā galaktikā.

Mūzika

Protams, rokmūzika un cita mūzika ir galvenā festivāla sastāvdaļa. Divas lielās skatuves, absolūti episkā Pyramid Stage un otra nozīmīgākā Other Stage, nav vis-vis-vislielākās skatuves, kādas jebkad un jebkur tiek būvētas. Protams, tās ir lielas, ir viss tehniskais aprīkojums, gan skaņa, gan gaismas, gan citi efekti. Nebija pārmērīga aizraušanās ar uguns efektiem. Katras skatuves priekšā var būt 100, 150, varbūt vēl vairāk tūkstošu skatītāju. Es neesmu apskaņojuma vērtēšanas eksperts, bet uztvēru skaņu vienādi dažādās vietās: vienvakar biju kādus 10-15 metrus no skatuves, otru vakaru skatīju uz Pyramid skatuves notiekošo no kādiem 40-60 metriem, bet pēdējā vakarā, kad bija izbeigusies jebkāda vēlme būt iespiestam pūlī, pēdējos koncertus skatīju no metriem vismaz 100. Skaņa manā vērtējumā visur bija nemainīgi vienāda un lieliska.

Es apzīmēju Pyramid skatuvi ar vārdu episka. To varēja lieliski sajust, ka tā tas ir gan mūziķiem, kuri kāpa uz šīs skatuves, gan skatītājiem, kuri bija pie tās. Rokmūzikas svētvieta? Uzņemšos to pateikt - jā.

Un šajā brīdī mēs varam būt apmierināti, ka pie mums, Latvijā, nemaz tik slikti nav. No tiem mūziķiem, kuri šogad kāpa uz šīs leģendārās Pyramid skatuves, tikko kā Lucavsalā spēlēja Foo Fighters un pēc pavisam neilga laika, augustā, Siguldā būs klausāmi The xx.

Pēdējo gadu laikā Rīgā ir pabijuši gan Katy Perry, gan Ed Sheeran. Gandrīz bija, bet gandrīz neskaitās, Blossoms. Man šķiet, ka tas nav maz, un visu cieņu tiem mūsu pašu koncertu rīkotājiem kuri spēj noorganizēt šāda līmeņa koncertus Latvijā. Jā, pēc tur dzirdētā Radiohead prasās viņus vēlreiz...

Protams, kad esi tādā vietā kā Glastonberija un mēģini sastādīt savu programmu, ātri vien saproti, ka visu vēlamo redzēt vienkārši nav iespējams. Un tad ir tā sāpe: no kā atteikties? Ja vienā laikā, bet uz dažādām skatuvēm spēlēs Future Islands un The xx... Foo Fighters un Alt-J... ja klausās visu London Grammar, tad skaidrs, ka neredzēšu Ed Sheeran. Tie bija sāpīgi brīži. Es aizbraucu no Rīgas tās dienas rītā, kad vakarā tur spēlēja Foo Fighters. Nu, neredzēt viņus ne Rīgā, ne Glastonberijā 3 dienu laikā, tas būtu necilvēcīgi. Plāns bija iet uz Foo Fighters un pēc tam uz Alt-J beigu daļu. Bet Foo Fighters paši raksta sev likumus. Viņi paklausīja klausītāju skandētajam «Ten More Songs» un turpināja spēlēt vēl ilgi pēc pusnakts. Kad viņi beidza spēlēt, Other Stage, uz kuras tikko vēl spēlēja Alt-J, jau bija tukša, klusa un mierīga.

Protams, ne jau tikai uz divām skatuvēm spēlēja mūziku. Katrs pats var sameklēt pilnu informāciju par visu, kas tur notika gan šogad, gan citos gados. Bet nevaru nepastāstīt par to, kas notika uz John Perl Stage.

Tā ir skatuve milzīgā teltī, kurā var ietilpt kādi trīs tūkstoši klausītāju. Es pilnīgi nebiju pievērsis uzmanību tam, ka svētdienas programmā pussešos ir ierakstīts TBA (To be announced). Tādi TBA ieraksti ir daudzu, sevišķi mazo skatuvīšu programmās, kur rīkotāji droši vien kaut ko pieliek, kaut ko samaina, bet uz lielajām skatuvēm tā nevajadzētu būt. Tagad es zinātu, ka tādām lietām ir jāpievērš uzmanība, bet tajā brīdī to nezināju. Sēžot un atpūtinot kājas preses teltī, man blakus sēdošais viena angļu portāla reportieris tā starp citu izmeta: «Jā, tikko pateica, kas būs TBA uz John Perl. The Killers.» 20 minūtes pirms uzstāšanās sākuma. Ātri ejot uz turieni, sapratu, ka Glastonberijā labās ziņas izplatās ar gaismas ātrumu. Viss ap skatuvi, skatuves tents, tuvākie ceļi, koki, pilnīgi visas vietas jau bija piepildītas. Drošības barjeras noslēdza piekļuvi skatuves zonai, aiz tās vēl metrus 100 stāvēja tie, kuri šo ziņu uzzināja tāpat kā es, pārāk vēlu. Mēģināt tikt cauri pūlim un līdz preses ieejai - nekādu iespēju. Neko, The Killers redzēt neredzēju, bet dzirdēju. Bija jāklausās piespiedu kārtā, jo, pat ja to vēlētos, projām tikt arī vairs nebija iespējams. Tādi, lūk, TBA viesi Glastonberijā tiek izziņoti 20 minūtes pirms uzstāšanās.

Taču jau 10 minūtes pēc The Killers viss tika aizmirsts, jo turpat nākamie spēlēja London Grammar. Kā jau teicu, neesmu mūzikas eksperts, bet tiem, kas viņus salīdzina ar The xx, piekrītu. Tāds pats mistiskums. Šogad uz Pyramid spēlēja The xx, pilnīgi noteikti drīz tur spēlēs London Grammar. Tā ir mana prognoze.

Nu lūk. Atliek vēl pieminēt uz Pyramid skatītos Radiohead un Ed Sheeran, garāmejot klausītos Katy Perry un The National, vēlreiz jau redzēto un zināmo Charli XCX un daudzus citus uz citām skatuvēm, kurus pat nemēģināju iegaumēt, lai ikkatram būtu skaidrs, ka tajās dienās labas mūzikas tur par maz nebija.

Ir zināms, ka Glastonberijā ir spēlējušas arī divas mūsējo grupas - «Prāta vētra» 2013. gadā un «DaGamba» divus iepriekšējos gadus. Protams, biju lasījis par to iepriekš, bet tagad izlasīju par viņiem vēlreiz, un tikai tagad saprotu dziļāko jēgu tam, ko prātnieki teica par sevi pirms četriem gadiem: «Sākotnēji grupas uzstāšanās bija paredzēta uz otras lielākās festivāla skatuves «Other Stage», taču Kaupers sprieda, ka tās pārcelšana uz mazāku skatuvi «John Peel Stage» bijusi pareizāka, jo visam jānotiek pakāpeniski.»

Jā, latvieši ir spēlējuši uz tās pašas skatuves, uz kuras šogad kāpa The Killers, London Grammar. Vai vajadzēja toreiz notikt vēl lielākam brīnumam un mūsējiem spēlēt uz Other Stage? Pilnīgi piekrītu Renāra Kaupera teiktajam, nē. Tas pilnīgi noteikti izskatītos pēc tā, ka rati ir aizskrējuši zirgam pa priekšu. Vai tas varētu notikt kādreiz nākotnē? Neiespējams jau nav nekas.

«DaGamba» savās uzstāšanās reizēs nekāpa uz lielajām skatuvēm, viņi, kā noprotu, spēlēja uz mazajām. Toties darīja to sešas reizes viena festivāla laikā. Viņi pilnīgi noteikti tur izskatījās ļoti labi, ne jau velti tika aicināti spēlēt vēl un vēl.

Sadzīve, ēdināšana, festivāla teritorija

Festivāla teritorija ir aptuveni 5 kvadrātkilometri. Pa vidu visi festivāla pasākumi, pa malām bezgalīgi daudz telšu pilsētiņu. Apkārt tam visam pa visu perimetru iespaidīgs, necaurredzams, metrus piecus augsts žogs. Kur un cik tālu atradās automašīnu stāvvietas, patiešām man nav ne jausmas. Bet tās varēja būt kilometriem tālu, tieši tāpēc arī ir tās populārās fotogrāfijas, kurās redzams, kā ratiņos, ratos, ķerrās tiek vestas uz festivāla teritoriju visas lietas vienai nedēļai.

Jā, ko tad bija atļauts ienest vai ievest festivāla teritorijā? Kādi bija ierobežojumi? Cik ilgs laiks pagāja, kamēr notika visu personīgo lietu kontrole?

Praktiski bija tikai viens vienīgs ierobežojums līdzņemtajām lietām. Stikla pudeles. Tikai un vienīgi. Nekādu citu ierobežojumu, ne alkoholiskajiem dzērieniem, ne pārtikai, fotolietām, nebija. Nekādu. Tie, kuri vēlējās, un daudzi to arī darīja, veda sev līdz alus bundžu paletes. Ja kāds vēlējās ņemt sev līdzi 20 litrus šņabja vai viskija, nekādu ierobežojumu, tikai ne stikla tarā.

Protams, cilvēki tāpat dzēra alu, gan bāros, gan līdzi ņemto, gan kokteiļus, gan «šāvieniņus». Ja kādam bija vēlēšanās «pieliet mūli» un piecas dienas Glastonberijas festivāla laikā nogulēt kaut kur bezjēgā, viņš to varēja darīt, bet es tādus neredzēju. Es noteikti neņemos apgalvot, ka tādu nebija, bet neredzēju nevienu. Es tiešām daudz staigāju, arī pa telšu pilsētiņām, bet neredzēju. Iesilušus - jā. Jau pirmajā vakarā, vēl trešdien, redzēju divus tādus. Pirmā bija meitene, kura, ejot pa gājēju ceļu man pa priekšu, ceļa līkumu neizņēma uzreiz, bet ar tādu mazu papildu līkumu un turpināja ceļu tālāk, un viens puisis, kurš labāk gāja gar ceļa ierobežojuma sētu, ik pa brīdim pieturoties. Nu kā tajā anekdotē, kad vīram jautā, kāpēc tu rāpo gar dzelzceļu? Viņš atbild, es nerāpoju, es eju un pieturos pie sliedes.

Pieņemsim, ka man neveicās un visur, kur gāju, bija tikai un vienīgi kristāldzidri, tikumīgi un vienkārši laimīgi cilvēki. Vai arī cits variants - cilvēkiem tur ir cita izpratne par to, ko nozīmē labi atpūsties un priecāties Glastonberijas festivālā.

Par dzeramo ūdeni.

Ūdens ir svarīgāka lieta pat par ēdienu, tāpēc ir vērts par to pastāstīt īpaši.

Pie mums ne reizi vien ir bijušas skaļas diskusijas par to, ka netiek atļauts ienest pasākumu teritorijā savu dzeramo ūdeni, arī ražotāja iepakojumā. Ir bijuši tādi trači gan par Dziesmusvētkiem, gan festivāliem, koncertiem. Mums saka: ieiesiet teritorijā, tur varēsiet nopirkt.

Kā bija Glastonberijā? Kā jau teicu, nekādu ierobežojumu, ko nesat iekšā festivāla teritorijā. Tikai ne stikla pudelēs. Festivāla teritorijā bija izveidoti ūdens kioski, kuros darbojās brīvprātīgo meitenes, kuras bez maksas piepildīja jūsu tukšo pudeli ar jaunu dzeramā ūdens devu. Kiosku bija pietiekami daudz, tie bija atzīmēti festivāla kartē, rindu pie tiem praktiski nekādu. Ej garām, pastiep roku ar tukšu pudeli, pēc diviem soļiem jau atkal pilna. Ja bija vēlēšanās atbalstīt festivāla vadlīniju aizsargāt dabu, šajos kioskos varēja nopirkt ļoti ērti lietojamu metāla ūdens pudeli ar festivāla logo un visu festivāla laiku dzīvot ar to. Šādas pudeles bija ļoti populāras, un pieļauju, ka pēdējās dienās jau bija izpārdotas. Arī es tādu iegādāju gan lietošanai, gan kā lielisku piemiņu par šo laiku.

Ja jau par aizliegumiem, tad arī par foto/audio/video lietām. Vienīgais noteikums - viss, ko jūs bildējat/filmējat/ierakstāt, ir tikai jūsu vajadzībām. Ja vēlaties fotografēt savām vajadzībām ar pēdējo profesionāla līmeņa fotokameru un objektīvu, kas vairāk atgādina teleskopu, lūdzu. Nekādu ierobežojumu. Tā ir jūsu izvēle nest, stiept, ņemties, darboties. Katrs izklaidējas, kā viņš to vēlas. Aizliegums bija lietot dronus, bet, kā es to sapratu, tas bija nevis festivāla rīkotāju aizliegums, bet ir vispārīgs liegums valsts līmenī attiecībā uz dronu izmantošanu publiskos pasākumos. Festivāla rīkotāji par to tikai atgādināja. Mans viedoklis par visiem šiem bezjēdzīgajiem aizliegumiem pie mums ir ļoti vienkāršs - lūdzu, lieto jebkādu foto video vai audio tehniku ar diviem noteikumiem: tikai savām, t.i., nekomerciālām vajadzībām un netraucējot citus apmeklētājus. Nu, stāvi maliņā vai stūrītī un, netraucējot nevienam, ar radioteleskopam līdzīgo teleobjektīvu un pēdējā izlaiduma fotokameru bildē pumpas uz pasākuma galvenā mākslinieka deguna. Nu kam no tā būs labāk vai sliktāk? Vispirms, tas ir jāprot. Un tie, kas to prot, ticiet man, pumpas uz deguniem nebildē.

Paēšanas iespējas, kā jau pilsētā ar simtiem tūkstošu iedzīvotāju pienākas, bija visdažādākās. Es te neuzskaitīšu visu vairāku simtu ēdināšanas punktu piedāvāto, nemaz visu nezinu, pietiks ar to, ka viena pietiekama ēdienreize, brokastīs mazāka, pusdienās vai vakariņās lielāka, izmaksāja aptuveni 6 līdz 12 mārciņas. Visur cepa un vārīja, ēdiena gatavotāji un rindā gaidītāji kopīgi dejoja vienos ritmos, dažās vietās cepēji un vārītāji taisīja tādu šovu pie katliem, ka cilvēki, ejot garām, apstājās un skatījās. Protams, telšu pilsētiņās gatavoja arī paši, redzēju gatavojam ēdienu uz gāzes prīmusiem. No vietējās fermas braukāja traktors ar piekabi un piedāvāja pienu. Es arī katru dienu pa vienai pintei piena izdzēru, par veselību jārūpējas.

Viens no sāpīgākajiem jautājumiem šādos lielos publiskos pasākumos parasti ir pilnīgi saprotamas cilvēciskas vajadzības, kā tualetes un iespēja nomazgāties. Par šīm lietām es nevarēšu būt pilnīgi objektīvs kā festivāla apmeklētājs, jo man festivāla rīkotāju piešķirtā biļete bija ar iespēju dzīvot telšu pilsētiņā, kur dzīvoja rīkotāju uzaicinātie cilvēki. Tā bija nodalīta teritorija praktiski festivāla vidienē, līdz ar to man nebija laika vai attāluma problēmas aiziet līdz teltij, kaut vai 10 minūtes atpūsties. Šajā pilsētiņā varēja būt kādi 10 tūkstoši cilvēku, varbūt mazāk, varbūt vairāk. Telšu pilsētiņā visu laiku pietiekamā skaitā un pilnīgā kārtībā bija skalojamās tualetes, dušas ar siltu ūdeni. No rīta, kad bija mazgāšanās laiks, bija rinda uz dušām minūtes 20, pusstunda. Dienas vidū rindas nekādas. Sevišķi jautri bija aizbraukšanas rītā, pirmdienā. Protams, pirms ceļa gāju ar domu noskaloties kaut vēsā dušā, jo festivāls pēc būtības ir beidzies. Pie dušām neviena cilvēka, viss tukšs, pamēģināju - ūdens ir, jau ļoti labi. Sāku mazgāties, atskrēja arī siltais ūdens.

Par masu medijiem Latvijā

Ir bezgala interesanti pēc šāda pasākuma palasīt, kā tas tiek atspoguļots mūsu informatīvajā telpā. Mani personīgi pārņem trīs vēlēšanās vienlaicīgi: smieties, raudāt un skriet uz baznīcu nolikt svecīti. Jā, tieši tā, skriet uz baznīcu, ja tādā veidā varētu palīdzēt tiem, kuri ir sarakstījuši to, kas ir sarakstīts. Neviens nav atcēlis, ka žurnālista pirmais bauslis ir patiesas informācijas sniegšana sabiedrībai. Un tālāk jau ir žurnālistu ētika, kādus un cik informācijas avotus viņi izmanto, kā pārbauda informācijas patiesumu.

Man, bet varbūt tikai man, ir iespaids, ka galvenais šo ziņu autoru dzinulis ir princips: jo sūdīgāk, jo labāk. Jo vairāk visādu kruto muļķību būs sadzejots, jo vairāk klikšķu būs uz raksta un uz bildēm. Jo vairāk klikšķu, jo skaitītājs vairāk saskaitīs, jo vairāk saskaitīs, jo raksts populārāks, jo populārāks, jo vairāk naudiņas. Viss ir vienkārši. Bet par to, kas tiek rakstīts un rādīts, par to galva vairs nesāp.

Pabridu pa LV interneta vidi un izcilākās pērles nevarēju neizcelt.

«Pikantākā šīs vasaras festivālu tendence – mirdzpupiņi» un citāts no raksta: «Pēc tikko izskanējušā Glastonberijas festivāla gan sociālos tīklus, gan ārvalstu medijus pāršalcis īsts mirdzpupiņu neprāts, un var diezgan droši prognozēt, ka šī kļūs par šīs vasaras festivālu pikantāko tendenci.»

Pilnīgi noteikti es esmu piecas dienas nodzīvojis Glastonberijā veltīgi. Neredzēju nevienus mirdzpupiņus...

Nu pat nevienu mirdzpupiņu, ne kreiso, ne labo... nu kaut vienu. Es nesaku, ka nebija, ja jau pie mums tā raksta, tad noteikti bija, man vienkārši nepaveicās. Toties redzēju riktīgu mirdzdupsi. Jā, riktīgu, apetelīgu mirdzdupsi, nezinu, cik ilgs laiks pagāja, kamēr tos apaļumus meitenei aplīmēja ar spīdumiņiem, un galu galā kā tas viss notika?... Nenoturējos, palūdzu meitenei atļauju uztaisīt vienu foršu festivāla bildi, nekādu problēmu. Vēl pajautāja, vai šādi būs labi. Negaidiet, nepublicēšu šeit šo bildi, lai gan palūdzu arī atļauju publicēt Latvijas medijos. Ne jau tāpēc aizdevos uz Glastonberiju, lai izrādītos, re, kādu es dupsi nobildēju! Tas ir festivāls, kur cilvēki izpaužas, kā vēlas, kāds uztaisa sev mirdzdupsi, vēl kāds mirdzpupiņus, bet ne jau tamdēļ tas tagad būs festivālu tendence. Šādu tendenču Glastonberijā bija daudzi desmiti, ik uz soļa pa tendencei.

Ja nu bija kaut kas ļoti daudz, ko varētu nosaukt par tendenci, tas tie bija šie spīdumi, bet ne jau uz mirdzpupiņiem, bet meitenēm uz sejām. Jā, meiteņu sejas bija vienos spīdumiņos un ne tikai aplipinātas, lai būtu, bet veidoti ļoti skaisti un pārdomāti zīmējumi, parasti kopā ar auskariem un visādu citu iedomājamu un neiedomājamu bižutēriju. Cik es redzēju, no desmit aptuveni sešas septiņas meitenes bija šādi sevi izskaistinājušas. Tas tiešām bija skaisti ik uz soļa.

«Pēc Glastonberijas festivāla viss pārvērties par miskasti»

Un fotogrāfijas, OMG, kā tur izskatās! Es varu piebilst, ka tā izskatījās ne tikai 26. jūnija rītā, aptuveni tā izskatījās katru rītu, kad uzausa gaisma, visi vēl gulēja un atkritumu savācēju komanda vēl nebija pārgājusi pāri pieskatuvju laukumiem. Žēl, ka nekur netiek parādīts, kā šis pats lauks izskatījās vēl pēc stundas vai divām. Tīrs, kluss, gatavs nākamajiem koncertiem. Neaizmirsīsim to, ko teicu jau iepriekš. Cilvēki ņēma sev līdz visu nepieciešamo, gan ēdamo, gan dzeramo uz visu koncertu laiku. Es pats tādā riktīgā pūlī biju vienu dienu divus koncertus pēc kārtas (The xx un Radiohead). Jā, tie, kuriem bija līdzi un kas izdzēra savas bundžas vai pudeles, to visu atstāja turpat pie kājām. Tā nav cūcības pazīme, tā tas tur ir pieņemts. Pūlis ir tik blīvs, ka pat pieliekties nav iespējams. Nezinu, kā tie, kuri tur bija visu dienu, man pietika ar diviem koncertiem, lai pēc tam kājas atkal sajustu tikai nākamajā dienā. Un lai nu kurš, bet ne jau mēs no Latvijas mācīsim angļus kā uzturēt tīru un kārtīgu vidi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka angļi pie sevis par tādiem Jūrmalas gājieniem atcerētos viduslaikus un šādus darboņus uz mietiem uzsēdinātu, nevis vēl iegrūstu nodokļu maksātāju naudu. Paklusēsim.

«Ar virkni pārsteigumu noslēdzies Glastonberijas festivāls», citāts no raksta: «...Šīrans festivālā uzstājās pirmo reizi, pulcējot aptuveni 500 klausītāju.»

Izklausās pēc tādas lauku kultūras nama zaļumballes, kur neviens nezināja, kas tur būs un kurš spēlēs. Varbūt rindu autoram jāsāk ar zaļumballēm un pēc tam jāmēģina rakstīt par Glastonberiju?

Ja runājam par pārsteigumiem Glastonberijā, tad sīki pārsteigumi bija ik uz soļa un katru brīdi, bet pārsteigums bija viens, The Killers. Bet nu pamatīgs pārsteigums. Ed Sheeran ir jau spēlējis Glastonberijā, viņš ir spēlējis arī uz Pyramid skatuves, šī bija viņam pirmā reize kā visu festivālu noslēdzošajam māksliniekam. Protams, tas ir kaut kas īpašs. Nu un par to, cik tad bija klausītāju... Es saprotu, ka ātrumā var būt pārrakstīšanās kļūdas, bet vai tad nav neviena, kurš draudzējas ar galvu un pirms vai arī pēc publikācijas šādu pērli izlabo? Mans vērtējums - aptuveni 150 000 klausītāju.

------------

Pietiks. Tāpēc jau es sen ticu tikai tam, ko esmu redzējis pats. Ar savām acīm. Nepretendēju uz pēdējo patiesību. Citam noteikti būtu savs stāsts par Glastonberiju. Kopā tie ir simtiem tūkstoši ar prieku piepildītu stāstu.

Bet šis ir mans stāsts par Glastonberijas festivālā pavadīto laiku un dažas manas festivāla fotogrāfijas. Protams, man par šo laiku ir daudz, daudz interesantu fotogrāfiju. Es noteikti kādas no tām vēlos parādīt plašākai publikai, bet šī ir tā reize, ka ne interneta vidē. Šī ir tā reize, kad fotostāstu par Glastonberijas festivālu kādas mazas izstādes formātā sagatavošu un parādīšu kādā no Latvijas festivāliem augustā.

Glastonberija. Laiks, kuru nebūs iespējams aizmirst nekad.