Bez gariem ievadvārdiem, īsumā par izvēlēto koncerta norises vietu, skaņu, apmeklējumu un pašu koncertu.

Pirmkārt jau Grola grupas «Foo Fighters» koncerts Lucavsalā bija pirmais nopietnais pārbaudījums šai koncertvietai. Tā kā Mežaparka estrāde ar potenciālajām 70 000 vietu pašlaik atrodas rekonstrukcijā, nav gatavs arī Daugavas stadions, kas būtu spējīgs uzņemt 50 000, arī Skanstes pļavās jau sākušies būvdarbi, Lucavsala ar 25 000 - 27 000 ietilpību ir faktiski viena no retajām puslīdz apgūtajām teritorijām. Te notikuši pāris festivāli «Kubana», kas nebija pārāk kupli apmeklēti, un grupas «Bi-2» koncerts, kas savukārt bija neticami labi apmeklēts...

No loģistikas viedokļa šāda sala Daugavas vidū, kurai var piekļūt no abām pusēm, manuprāt, ir ļoti labs variants. Vairākas automašīnas var atstāt gan blakus esošajā Zaķusalā, gan pašā Lucavsalā, gan arī kaut kur pilsētā, netālu no Salu tilta.

Arī lielākajos Eiropas festivālos ceļš no telšu pilsētiņas līdz lielajai skatuvei var prasīt 15-20 minūtes.

Kursēja arī īpaši trolejbusi, arī 170 vietu velo novietne bija labs risinājums tiem, kas atbraukuši ar riteņiem. Nākotnē, protams, šāda novietne prasītos lielāka. Bija pietiekoši daudz tualešu, gana daudz alus tirgotavu (rindas gan pirms koncerta bija pagaras).

Vienīgais mīnuss - pārāk tuvu skatuvei izvietotā skaņu pults, kas būtiski aizsedza skatu publikai centrā (tāds esot bijis grupas uzstādījums), kā arī papildu skandu grēdu trūkums pļavas vidū, kas ļautu tiem klausītājiem, kas stāv tālāk, baudīt kvalitatīvāku skaņu, kāda bija dzirdama fanu zonā. Līdz ar to skaņa nebija pietiekami jaudīga un vislabāk to varēja izbaudīt tikai tie, kas stāvēja maksimāli tuvu lielajai skatuvei.

Skaņu pults ļoti tuvu skatuvei. Aiz tās tiek zaudēts paliels laukums. Aiz melnā pārvalka neko īsti redzēt nevar. #FooFighters pic.twitter.com/9SRrPuyepY— Jānis Žilde (@JanisZilde) June 21, 2017

Un tagad pats galvenais. Koncerts, kas ilga veselas trīs stundas, bija vienkārši lielisks. Grola cilvēciskā, siltā komunikācija ātri vien salauza ledu un atraisīja publiku. Grupa Rīgā bija ieradusies jau otrdien pēc koncerta Helsinkos festivālā «Rock The Beach» un paguvusi mazliet iepazīt arī mūsu galvaspilsētu (mums ir pāris paparaci foto, - skat. resursus). «Es nesaprotu, kā mēs šos 22 gadus tā arī neesam uzstājušies Latvijā?» vairākas reizes skaļi jautāja Grols.

Ieeja Lucavsalā tika atvērta jau no 16, un cilvēki lēnā garā, neradot milzīgus sastrēgumus pie biļešu kontroles, plūda uz pirmajiem koncertiem. Igauņu puišus «Elephants From Neptune» diemžēl neredzēju, arī «The Kills» priekšnesumu, kas šķita izjusts un pārdomāts, nobaudīju tikai daļēji. Savukārt skotu rokeri «Biffy Clyro» ar savu dinamisko priekšnesumu lieku reizi apliecināja, ka ir viena no tehniski precīzāk spēlējošām, jaudīgāk skanošām britu rokgrupām.

Būt iesildītājam, tas tiešām ir pagodinājums un lieliska iespēja. Ja esi «Foo Fighters» cienītājs, tu jau laicīgi gatavojies koncertam, un, protams, intereses pēc iepazīsties mūzikas straumēšanas servisos vai kā citādi (ja pirms tam jaunās grupas vārds ir svešs) arī ar iesildošo grupu mūziku. Visticamāk, ka gan «Biffy Clyro», gan «The Kills», gan «Elephants From Neptune» fanu un sekotāju skaits pēc šā koncerta tikai pieauga.

Pēc «Biffy Clyro» uzstāšanās skatuves aprīkojums (arī gaismas, bungas) uz ritenīšiem smuki nobīdīts uz sānu skatuvi, un jau pavisam drīz uz skatuves dēļiem kā skudras sāka rosīties «Foo Fighters» tehniskie rūķi. Fonā skanēja «Soundgarden», Dio, «Pantera», likās, ka tā ir konceptuāla pleiliste, kas godina nu jau aizsaulē aizgājušās rokzvaigznes. Tad tieši plkst. 22 viss bija gatavs lielajam notikumam.

Koncerts iesākās gluži tāpat kā Helsinkos ar 1997. gada singlu «Everlong», kam sekoja 90. gadu poppanka paraugs «Monkey Wrench», «Learn to Fly», «Something From Nothing» un «The Pretender», kas uzrāva enerģijas apmaiņu starp publiku un grupu jaunā līmenī.

Grols koncerta laikā iepazīstināja ar grupas mūziķiem, īpaši asprātīgs likās basista Neita Mendela (Nate Mendel) pieteikums, viņš kopā ar bundzinieku Teiloru Hokinsu (Taylor Hawkins) perfekti nospēlēja klasisko «Queen» dziesmas «Another One Bites The Dust» fragmentu. «Hokinss ir kā Fredijs Merkūrijs, tikai uz sērfa dēļa,» pasmējās Grols.

Kā jau minēju, komunikācija ar publiku bija izcila. Grols radīja iespaidu, ka daudz kas notiek spontāni, iepriekš neplānoti. Pamatā jau grupa tomēr pieturējās pie jau iepriekš izplānotas dramaturģijas, taču tiešām, viena būtiska nobīde no paredzētās setlistes notika gan, kad kāds no faniem publikā visu koncertu uzstājīgi turēja rokās plakātu ar lūgumu nospēlēt «Breakout», un Grols šo viņa lūgumu izpildīja. Varēja just, ka dziesma sen nav spēlēta un samēģināta.

Blakus 90. gadu grāvējiem izskanēja arī pāris jaunas dziesmas, divās no kurām («La Dee Da» un «The Sky Is a Neighborhood») uz skatuves grupai pievienojās harismātiskā «The Kills» dziedātāja Elisona Moshārta (Alison Mosshart).

Muzikāli labs papildinājums ansamblim nu jau kādus desmit gadus ir bijušais «The Wallflowers» taustiņinstrumentālists Remijs Džefi (Rami Jaffee), kurš grupas skanējumā ienes tradicionālāka roka dekorācijas. Viņš spēlē Hammond B-3 ērģeles u.c. analogos taustiņus, pat «sasodīto akordeonu».

Varēja just, ka publika galvenokārt vēlas dzirdēt grupas klasiskos grandža, poppanka grāvējus, taču pats

Grols, atrazdamies jau tuvu 50 gadu slieksnim un būdams klasiskā rokenrola fans, īpaši izgaršoja tās koncerta vietas, kur grupa atļāvās būt niansētāka, atļāvās pāris liriskas atkāpes.

Vienīgais paša Grola ģitāras solo visa koncerta laikā «Best Of You» izskaņā, bija viens no šova skaistākajiem brīžiem.

Tās bija trīs intensīvas stundas ar vienu no labākajām 90. gadu koncertgrupām. Un tas nebija viens no tiem 100% iestudētajiem koncertšoviem, kur nekādas nobīdes pa labi vai kreisi nav iespējamas.

Un vēl viena labā ziņa - Grols solīja atgriezties!

_{Koncerta rīkotāji FBI ziņo, ka koncertu apmeklēja aptuveni 20 000.}