Lorde «Melodrama»

(Republic Records)

10/12

Lordes jeb īstajā vārdā Ellas Jeličas-O'Konoras (Ella Yelich-O'Connor) otrais albums «Melodrama» ir personisks, emocionāls darbs, kurā jaunā sieviete analizē savas sajūtas pēc attiecību izjukšanas ar pirmo nopietno draugu (piecus gadus vecāko fotogrāfu James Lowe), reflektē par jauniegūto slavu, daudzajām ballītēm, bet galvenais - stāsta mums savu pieredzi būt vienai un pašpietiekamai.

Vēl būdama pusaudze, kas uzaugusi īru izcelsmes būvinženiera Vika O'Konora un horvātu izcelsmes dzejnieces Sonjas Jeličas ģimenē, viņa daudz laika pavadīja vienatnē, lasot grāmatas. Arī radot jaunās dziesmas, viņa daudz ideju smēlusies no 18. gadsimta melodrāmām*, daudz lasījusi, daudz laika pavadījusi viena pati ar savām domām, pat dodoties vairāku dienu radošajos pārgājienos pie dabas.

Pēc debijas albuma milzīgajiem panākumiem viņa nolēma noslēpties. «Nolīst kādā Jaunzēlandes alā,» kā smejas TV šovu vadītājs Džimijs Falons. Viņa atgriezās dzimtajā Jaunzēlandē un lēnā garā sāka domāt, kā tikt galā ar milzīgo nastu, kas tagad uzvelta uz viņas jaunajiem pleciem. Bieži vien pēc šādas komerciālas veiksmes jaunie mākslinieki apjūk un ar laiku vēsturē ieiet kā «viena hita brīnumi». Lorde nevēlējās par tādu kļūt.

Šis radošais laiks sakrita ar pašas Lordes pieaugšanu, pārējas posmu no jūtīgas pusaudzes uz ne mazāk jūtīgu jaunieti. Turklāt izjuka attiecības ar draugu, un šis notikums kalpoja kā grūdiens jaunu dziesmu sacerēšanā.

Albuma pirmais singls «Green Light» tieši par to arī stāsta - par tikko salauztu sirdi. «Kāpēc dziesma skan tik pacilājoši? Es atskārtu, ka dziesmā dziedu par sadzērušos meiteni ballītē, kas dejo kā negudra un visiem stāsta par savu bijušo. Tā ir viņas nakts, un rīt viņa sāks atjaunošanās procesu,» par dziesmu stāsta Lorde.

Ja par tehnisko pusi, tad jaunais albums ierakstīts pusotra gada laikā, sadarbībā ar producentu un grupas «Bleachers» seju Džeku Antonofu (Jack Antonoff).

Parasti neviena neatpazīta, Lorde katru dienu ar Ņujorkas metro devās uz ierakstu studiju, un tieši pa ceļam, vērojot cilvēkus, smēlās iedvesmu jaunajām dziesmām.

Atsevišķās dziesmās pieaicināti arī viesproducenti. Piemēram, «Louvre», kas stāsta par bezbēdīgo iemīlēšanās laiku un bezmērķīgu klīšanu pa mākslas muzejiem, līdzproducējuši Flume un Malay.

Šur tur Antonofs un Lorde citē paši sevi, šur tur, visticamāk, neapzināti, citus. Piemēram, Lordei netipiskajā klavierbalādē «Liability», kas radusies taksometrā, klausoties Rianu, un vēsta par paļaušanos uz pašas spēkiem, izmantota tā pati akordu progresija, kas «Mercury Rev» dziesmā «Opus 40».

lit

A post shared by jack antonoff (@jackantonoff) on Dec 5, 2015 at 10:19pm PST

Divas albuma centrālās kompozīcijas ir «Sober» un «Sober II (Melodrama)». Pati Lorde atklāj, ka viņai piemīt sinestēzija. Tas ir neiroloģisks fenomens, kad smadzenēs vienlaicīgi aktivizējas reģioni, kas atbild katrs par savas maņu sajūtas pieredzi, no viena un tā paša stimula. Lordes gadījumā - klausoties mūziku, viņa redz krāsas. Un tieši pēc «Sober» viņas acu priekšā atklājās violeta, gaiši zila vīzija, kas kalpoja kā jaunā albuma emocionālais un konceptuālais pamatakmens. Tāpēc arī albuma vāku šajā krāsu gammā rotā mākslinieka Sema Makinisa (Sam McKinniss) darbs - Lordes portrets.

Lai arī muzikāli Lordes albums nekādu jaunu revolucionāru pagriezienu mūsdienu popmūzikā neradīs, tas ir pārāk piesardzīgs, brīžiem ar skatu pagātnē (asociācijas ar Keitu Bušu), saturiski tas ir pārdomāts, spēcīgs darbs, kas apliecina savulaik Deivida Bovija teikto. ka «Lorde ir mūzikas nākotne».

Labākā dziesma - «Perfect Places».

Izdošanas datums - 16.06.2017.

_{* Muzikāli literārs, muzikāli dramatisks darbs, kam raksturīgas neparastas situācijas, emocionāli sakāpināts, pārspīlēts konflikts un laimīgas beigas.}