Iespējams, pats atzītākais starp Ņujorkas leģendārā transportlīdzekļa - dzeltenā takstometra vadītājiem un vienlaikus arī viens no redzamākajiem mūsdienu dzīvajiem klasiķiem ir komponists Filips Glāss (1937). Tieši viņš gadu desmitos ir spējis savā skaņu tēlu pasaulē iemūžināt un kanonizēt Amerikas lielpilsētu ritmu, savdabīgo lirismu, atsvešinātību un vientulības skumjas, kas mijas ar neatslābstošu dzīvessparu.

«Filipa Glāsa mūzikai piemīt dižens vispārinājums, kas ļauj fantāzijai raisīties neierobežoti un iet tālus ceļus. Tāpēc ir gan fanātiski šīs mūzikas piekritēji un arī tik pat nīgri tās noliedzēji. Tomēr brīnišķīgākā Glāsa mūzikas īpašība ir sajūta, ka tā jūs nes un jūs varat tajā peldēties stundām ilgi. Tā ir kolosāla iespēja atslēgties no mūsdienu pasaules reizēm visai nogurdinošā tempo ritma», vērtē Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs un koncerprogrammas diriģents Normunds Šnē.

28. aprīļa koncertā Lielajā ģildē Glāsa muzikālo rokrastu varēsim novērtēt viņa Otrajā vijolkoncertā, kura atskaņojumā pirmā vijole uzticēta pedagoga Romāna Šnē audzēknei, Šveicē dzīvojošajai vijolniecei Janai Ozoliņai. Spilgtā mūziķe sadarbojusies ar tādiem kolektīviem kā Kremerata Baltica, COE (Eiropas kamerorķestris) un YES (Jaunie Eirāzijas solisti), kopīgus muzikālos projektus Ozoliņa realizējusi kopā ar tādiem akadēmiskās mūzikas spīdekļiem kā Gidons Krēmers, Jurijs Bašmets, Jevgēņijs Kisins, Miša Maiskis un Marta Argeriha.

Iedvesmojoties no baroka ģēnija Antonio Vivaldi pārlaicīgā sonāšu cikla, Filips Glāss vijolkoncertam devis apakšnosaukumu «Amerikāņu gadalaiki». Bet kas gan ir gadalaiki Ņujorkā? Jautājums savā ziņā ir neatbildams, tāpēc autors drīzāk sniedz daudznozīmīgas noskaņu versijas, radot laika ritējumam un klimatisko sezonu mijai nepiesaistītu lielpilsētas vērojumu caur automašīnas vai debeskrāpja logu.

Arnolda Šēnberga kompozīcijas balvas laureāte, pasaulē visatpazīstamākā korejiešu mūsdienu komponiste Unsuka Čina (1961) urbānās estētikas artefaktus skaņdarbā «Graffiti» skata caur pantomīmas mākslas prizmu, ļaujot mūzikā ietvertajam saturam attīstīties nevis rimtā pašplūsmā, bet rēķinās ar sarežģītiem pilsētas subkultūru un sociālo grupu mijiedarbes procesiem. Tajos noteicošais faktors ir nevis vienkāršība, bet gan izteiksmes modalitāte, sarežģīti sociālo grupu attiecību pretmeti, dabiskas grimases atdarinošas maskas un 21. gadsimta uzvedības un vizualitātes kanoni.

Pēc īpaša «Sinfonietta Rīga» pasūtinājuma tapusi filozofa un komponista Oskara Herliņa (1980) kamersimfonija «8-BIT CONCERTO», kas Normunda Šnē vadītā kamerorķestra sniegumā koncertā Lielajā ģildē piedzīvos pirmatskaņojumu. Herliņa pievēršanās elektroniskajai mūzikai nav nejauša, viņa interešu lokā vienmēr bijuši daudzveidīgi mākslinieciskās izteiksmes un skaņrades līdzekļi. Jāatzīmē, ka pirms pievēršanās filozofijas un, vēlāk, profesionālas mūzikas kompozīcijas studijām, autors savulaik apguvis radioelektronikas specialitāti Rīgas Tehniskajā koledžā.

«Kad 14 gadu vecumā ieguvu savu pirmo ZX-Spectrum datoru, biju fascinēts par tā skaņas ģeneratora AY-3-8910 sniegtajām iespējām, kas visupirms atklājās datorspēļu mūzikā. Šobrīd, kad esmu izmēģinājis ļoti daudz un dažādus līdzekļus mūzikas radīšanai, esmu nolēmis atgriezties pie pirmsākumiem un izprast, kā šis arhaiskais skaņas avots sadzīvo ar akustiskajiem instrumentiem un kādas vēl neatklātas iespējas tas sevī slēpj», atklāj Herliņš.

Par vienu no saviem uzdevumiem «Sinfonietta Rīga» izvirzījusi kamermūzikas žanra veicināšanu Latvijas mūzikā, divreiz gadā pasūtinot jaunu šī žanra partitūru mūsdienu latviešu komponistiem. Arī Oskara Herliņa Lielajā ģildē pirmatskaņojamais opuss būs spilgts un nozīmīgs šīs misijas apliecinājums.