Lai arī Arēna nebija stāvgrūdām pilna, koncerts bija gana labi apmeklēts. Jauki, ka bija padomāts par tiem klausītājiem, kas sēdēja tribīnēs. Viņi notiekošo uz skatuves varēja vērot divos lielos ekrānos skatuves sānos. Aiz grupas savukārt uz pavisam milzīga ekrāna tika projicēti dažādi kinematogrāfiski video rullīši. Tā kā grupas solists un līderis - londonietis Dens Smits (Dan Smith) ir liels kino cienītājs, nešaubos, ka uz ekrāna bija iestrādāti daudzi un dažādi vēstījumi un kino citāti.

Pirms grupas uz skatuves kāpa jaunais angļu mūziķis Mets Vilss (Matt Wills), kurš savā džinsu jaciņā, apspīlētajās džinsenēs pa gabalu izskatījās kā Eda Šīrana klons. Un ne tikai izskatījās - arī izklausījās.

Tagad laikam šādi mazi edi šīrani augs kā sēnes pēc lietus. Šis ir Mets Viliss, kas silda publiku pirms "Bastille" pic.twitter.com/Cgb7MsJ8Nc— Jānis Žilde (@JanisZilde) March 4, 2017

Ar nelielu nokavēšanos, pāris minūtes pēc plkst. 21 uz skatuves kāpa Dena Smita «Bastīlija» (Bastīlijas diena ir vienā datumā ar Smita dzimšanas dienu), un jau ar pirmajām taktīm publika tika ierauta mežonīgā lēkāšanā un līdzi dziedāšanā. Lai pastiprinātu efektu, Dens ik pa laikam uzkāpa uz skaļruņa un ar savu enerģisko lēkāšanu uzkurināja publiku. Tas viņam padevās tīri labi!

Vispār Smita komunikācija ar publiku bija viegla un nepiespiesta. Viņš bija iemācījies pāris frāzes latviski. «Mana latviešu valoda ir slikta. Atvainojiet!» viņš gana labā latviešu mēlē teica no skatuves. Jau dziesmas «Flaws» laikā (pats pirmais grupas singls) Smits iejuka pūlī, nodibinot kontaktu ar auditoriju. Vēlāk koncerta vidū, izpildot «Of The Night», kas ir kaverversiju hibrīds starp divām dziesmām - «The Rhythm Of The Night» un «Rhythm Is A Dancer», viņš to darīja pie skaņu pults zāles vidū.

Izspēlēts arī vecais labais triks ar kolektīvo pietupšanos.

Savukārt koncerta izskaņā, stāvot tribīnēs, viņš ar ģitāristu izpildīja vienu no repertuāra liriskajiem skaņdarbiem.

Jau daudzkārt esmu rakstījis, ka «Arēna Rīga» ir grūti apskaņojama halle. Tas ir izaicinājums - šajā milzīgajā telpā panākt niansētu skanējumu. Arī «Bastille» dinamiskākajos brīžos neskanēja tik skaidri kā gribētos. Brīžiem kopējā skaņas sienā pazuda Smita balss, taču tāda ir mūsu Ledus pils specifika. Galu galā tā primāri domāta sporta spēlēm.

Atkārtošos arī par grupas muzikālo rokrakstu. Tas muzikāli balstās uz jau pārbaudītas formulas - klavieres, falsets, plašs piedziedājums. Arī tehniskais izpildījums - līmenī, jo īpaši labi nostādīta ir Smita balss.

«Mēs rakstām dziesmas ar jēgu, un man patīk plašuma sajūta mūzikā, episki piedziedājumi, un to mēs pat negrasāmies mainīt,» kādā intervijā atzinis 30 gadus vecais Smits.

Everyone at @ArenaRiga - you were so great just now. Thank you for having us. ?? pic.twitter.com/TFBj5FjvEZ— BASTILLE (@bastilledan) March 4, 2017

Koncerta vidū popmūzikas noskaņas ar asākām ģitāras skaņām un pat saitēšanu iztramdīja «The Draw» un «Power», taču drīz vien koncerts atgriezās ierastajās poproka sliedēs, pamatdaļā kulminējot ar lielāko jaunās plates hitu «Good Grief».

Protams, pašās beigās «Pompeii».

Interesanti, ka Smits vairākkārt uzsvēra, ka jaunās dziesmas, lai arī izklausās mažorīgas, saturiski ir diezgan depresīvas. Depresīvākā esot «Four Walls (The Ballad of Perry Smith)». Tā ar vieglu Dena ķiķināšanu pa vidu izskanēja arī Rīgā. Nezinu, varbūt kļūdos, taču man radās sajūta, ka Smits tā kā pat nedaudz atvainojas publikai, ka atskaņo ko mazliet drūmāku... «Ir taču sestdienas vakars!» viņš saka. Tāda laikam ir šī jaunā politkorektā un pieklājīgā hipsteru paaudze... Ko, nez, par to visu teiktu cits Smits - Roberts Smits?