(Papildināts ar informāciju, ka koncerts atcelts.)

Blossoms «Blossoms»

(EMI) 7/12

Un bija taču laiks, vēl salīdzinoši nesen, gadu tūkstoša sākumā, kad britu ģitārmūziku ar jaunu enerģiju uzlādēja tādas grupas kā «Franz Ferdinand», «Arctic Monkeys», «The Futureheads», likās, ka rokmūzika ir pie labas veselības un nāks jauni «bītli», jauni «stouni»... Taču nekā. Atnāca Deivids Geta, atnāca Adele, «Bastille» un «One Direction». Vienīgais interesantais izņēmums ir grupa «The 1975», kas spējusi sakausēt fanku, roku, elektroniku un popmūziku vienā iedarbīgā mikslī.

Kad intervijā Klāsam Vāverem jautāju, kas notiks ar rokmūziku, viņš atbildēja - tas pats, kas ar mums visiem... kādu laiku vēl turēsies – kā tradicionāls žanrs, taču sociālā un mākslinieciskā vērtība vairs nekad nebūs tāda kā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados. Un Klāsam var piekrist. Tās jaunās rokgrupas, kas parādās pie apvāršņa, ir augušas ar TV šoviem, un, lai arī uzskata, ka daļēji ir šiem šoviem opozīcijā, no rokmūzikas ir aizguvušas tikai ārējo veidolu - stilīgu ādas jaciņu vai garus matus.

Nu, kāds gan roks ir «Blossoms»? Jā, ir tur ģitāra, bass, bungas, bet kopējais skanējums ir 100% popmūzika. Trāpīgi raksta «The Guardian», salīdzinot jaunekļus ar mūziku, kas bija aktuāla 80. gadu beigās. Piemēram, ar grupu «It Bites» un singlu «Calling All the Heroes». No vienas puses, kājas aug no progresīvā roka, bet no citas - tas viss ieturēts 100% popmūzikas estētikā.

Interesanti, ka grupa, kas izveidota salīdzinoši nesen - 2013. gadā, apvienojoties pieciem puišiem no Mančestras apkārtnes pilsētiņas Stokportas, uzreiz ar pirmo šāvienu iekaroja Apvienotās Karalistes albumu topa 1. vietu. Taisnības labad gan jāsaka, ka tas top40, kas ir mūsdienās, būtiski atšķiras no, piemēram, 90. gadu vidus topa, kad, lai iekarotu virsotni, ar straumējumiem «Spotify» vien nepietika (tādu nemaz nebija) un bija jāpārdod reāli kompaktdiski.

Protams, protams, paši puiši nemaz nedēvē sevi par rokgrupu. «Popmūzikas popularitātei ir pamatots iemesls. Mēs nejūtamies nedz apkaunoti, nedz arī kā vairāmies no fakta, ka vēlamies būt tik «lipīgi», cik vien spējam.

Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēki apskautu viens otru un dziedātu līdzi, un vienlaikus varētu arī dejot,»

kādā intervijā saka grupa. Tomēr zināmām britu rokmūzikas tradīcijām «Blossoms» seko. Ja jums agrāk likās, ka «The Kooks» ir pārāk popsīgi, tad pēc «Blossoms» albuma noklausīšanās popsīgums šajā žanrā ieguvis jaunu nozīmi.

Ja vēl mazliet par līdzībām un tradīcijām, tad, klausoties «Blossoms», prātā nāk gan «The Coral», gan «The Script», gan «Geneva» (Toma Ogdena vokāls ir ļoti līdzīgs «Geneva» solista balsij), gan «Two Door Cinema Club». Būtībā ļoti maz kā oriģināla.

Ierakstu paglābj tikai atsevišķas veiksmīgas melodijas. Skanīga ir ievadošā popdziesma «Charlemagne», ļoti jauka un gaisīga ir arī dziesma «Blown Rose» (gluži kā no «Cosmic Rough Riders» vai «The La's» arhīva). Iespējams, puiši koncerta variantā skan pārliecinošāk. Šoreiz par to pārliecināties nevarēsim, jo koncerts atcelts...

Izdošanas datums - 05.08.2016.