Viņš esot novērojis, ka Latvijas roka paaudze ir ļoti jauna, turklāt Latvijā nav roka tradīcijas. «Roka paaudze ir apmēram līdz 25 gadiem, tiem, kas ir vecāki, kas pabeiguši mācīties, sākuši strādāt un dabūjuši labu darbu, vairāk prātā ir cīnīšanās par dzīvi nevis roks,» norādīja Vanags.

Vienlaikus viņš skaidroja, ka Latvijā nav tradīcijas, ka arī pēc 30 gadiem cilvēki turpinātu apmeklēt rokkoncertus. «Pēc 25 gadiem labāk izvēlās ar draugiem aiziet pasēdēt krogā nevis iet uz rokkoncertu.»

Pēc Vanaga domām, šādu situāciju radījuši padomju laiki, jo plašāka Latvijas publika nav izbaudījusi ne panka, ne rokenrola, ne disko ēru, kas bija galvenokārt sastopama pagrīdes mūzikas cienītāju vidū.

Vienlaikus diskusijā festivāla «Laba daba» rīkotājs Madars Štramdiers norādīja, ka mūzikas pasākumu apmeklēšana no viena grāvja nonākusi otrā, jo, ja kādreiz neviens nezināja, kas notiek pagrīdē, tad, attīstoties digitālajai pasaulei, izvēle ir kļuvusi tik plaša, ka galu galā vieglāk ir palikt mājās un nekur nedoties.

Tāpat viņš teica, ka pasākumam jārada saturs, kas ir interesants cilvēkam pašam un pārējiem cilvēkiem un jādara saturs zināms plašākai sabiedrībai. «Nevar radīt 15 ierakstus, nevienam par to neteikt, sarīkot vienu koncertu un cerēt, ka būs izpārdots viss «Palladium», tā nenotiek,» skaidroja Rakovskis.

«Mākslinieks nevar gribēt panākumus vai apmeklētājus, ja pats neko nedara. Viņš rada mākslu, bet viņam ir arī jāsaprot, ko pēc tam ar produktu darīt,» atzīmēja Rakovskis.