Ariela Cukermana vārds rīdziniekiem nav svešs. Klausītājiem joprojām spilgtā atmiņā maestro viesošanās Lielajā ģildē 2011. gadā, kad stājoties pie «Sinfonietta Rīga» diriģenta pults tika atskaņota Bēthovena ceturtā simfonija un Mocarta klavierkoncerts harizmātiskā pianista Reiņa Zariņa interpretācijā, bet gadu vēlāk Cukermans kopā ar Sinfonietta Rīga mūziķiem šajā pašā zālē klausītājiem piedāvāja Gluka, Haidna un Britena mūzikas koncertprogrammu.

Šajā tikšanās reizē ar Latvijas publiku Ariels Cukermans un «Sinfonietta Rīga» piedāvās ieklausīties Ludviga van Bēthovena 6. simfonijas pastorāli līksmajā skanējumā, laužot novembra melanholisko sajūtu intonācijas un savā ziņā kalpojot par izcilu prieka aperatīvu īsi pirms tuvojošā adventa laika.

Bēthovena sestā simfonija pasaules muzikālajā kultūrā pazīstama kā pirmais programmatiskais simfoniskais lieldarbs, turklāt tajā ierasto četru daļu vietā muzikālais materiāls kārtots piecos muzikālajos cēlienos, dodot tiem arī daiļskanīgus, ar lauku romantiku saistītus nosaukumus – Priekpilnas jūsmas mošanās pēc ierašanās laukos, Etīde pie strauta, Priecīgā lauku ļaužu pulcēšanās, Negaiss un Ganu dziesma: pateicības pilns un līksms noskaņojums pēc vētras. Šī, ainaviski krāšņā un vienlaikus sirsnīgi liriskā skaņu audekla tapšana hronoloģiski cieši saistīta ar citas, par Bēthovena «grāvēju» uzskatītās, 5. simfonijas tapšanu. Abi opusi, klātesot pašam autoram, pirmatskaņoti Vīnē, 1808. gada 22. decembrī.

Savukārt Pētera Čaikovska koncerts čellam un orķestrim «Variācijas par rokoko tēmu» koncertprogrammu idejiski savij ar cita klasicisma ģēnija – Volfganga Amadeja Mocarta pasauli, kura daiļrades liels cienītājs bijis arī pats Čaikovskis. Jaunais un ekspresīvais krievu čellists Aleksejs Stadlers (1991), šķiet, ar pilnām tiesībām Rīgas publikai demonstrēs savu tehnisko mirdzumu šī skaņdarba atskaņojumā.

Čaikovska Rokoko variācijas, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja 1877. gada 30. novembrī, saistāmas ar vēl kāda 19. gadsimta otrajā pusē ievērojama čellista, Maskavas konservatorijas profesora Vilhema Ficenhāgena vārdu, kam šis romantiskais solokoncerts ir veltīts.

Latvijā tikpat kā nepamanīta, taču uzmanības vērta ir Francijā dzīvojošā skaņraža Čikāna Čena daiļrade. Dižā 20. gadsimta ģēnija Olivjē Mesiāna pēdējais skolnieks, viens no redzamākajiem mūsdienu komponistiem ir arī neapšaubāms Ķīnas kultūras lepnums un «eksportprece».

Koncertā tiks atskaņots 2003. gadā tapušais opuss stīgu orķestrim L’Eloignement, kurā uzskatāmi nolasāms Rietumu muzikālās skolas tradīciju savijums ar teiksmainu austrumu ornamentālismu. Skaņdarba noskaņu palete un dramaturģija savā ziņā sasaucas ar Bēthovena pastorālajiem vērojumiem – te jūtama gan plaša ainava un rāmi bezgalīgs laika plūdums, gan spējas enerģiskas skaņu brāzmas un jūtu mutuļojumi, uzburot spilgtu ainu no pasaku foliantiem par Ķīnas drakonu dejām.

Ariels Cukermans

Diriģenta Ariela Cukermana vārds tiek asociēts ar plašu repertuāru un neatkārtojamu personības starojumu, kas māksliniekam nodrošinājis labi atpazīstama mūziķa slavu. Savas muzikālās gaitas Cukermans sācis kā flautists un šajā ampluā guvis starptautiskus panākumus gan kā solo mākslinieks, sadarbojoties ar tādiem diriģentiem kā Daniels Barenboims, Zubins Mehta un Rikardo Muti, gan darbojoties Kolsimcha kvinteta sastāvā.

Diriģēšanu Ariels Cukermans apguvis pie Jormas Panulas Stokholmas Karaliskajā mūzikas akadēmijā, bet jau 2003./2004. gada sezonā Cukermans tika iecelts par Budapeštas Festivāla orķestra mākslinieciskā vadītāja Ivan Fišera asistentu.

Cukermans ir sadarbojies ar tādiem ievērojamiem kolektīviem kā Bāzeles un Lucernas Simfoniskajiem orķestriem, Bavārijas Valsts operas orķestri, Seulas KBS Radio orķestri un Belgradas filharmoniķiem. 2007. gadā Cukermans debitēja ar Berlīnes filharmoniķiem, bet 2009. gadā ar WDR Simfonisko orķestri Ķelnē, sadarbojies arī ar Minhenes Radio orķestri, Vīnes Kamerorķestri, kā arī ar Ungārijas Nacionālo filharmonijas un Brēmenes filharmonijas orķestriem, u.c.

Viens no redzamākajiem mūsdienu jaunākās paaudzes čellistiem, TONALi 2012. gada galvenās balvas laureāts Aleksejs Stadlers dzimis 1991. gadā Sanktpēterburgā, Krievijā. Čella spēli Stadlers sācis apgūt četru gadu vecuma, vēlāk studējis Saktpēterburgas Rimska-Korsakova konservatorijā un Franča Lista Mūzikas augstskolā Veimārā. Leģendārā diriģenta Vladimira Aškenazi vadībā debitējis Sanfrancisko Simfoniskajā orķestrī, bet ar Mihaelu Zanderlingu Tokijas Metropolitēna simfoniskajā orķestrī. Stadlers sadarbojies arī ar tādiem ievērojamiem kolektīviem kā Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestri, Sanktpēterburgas simfonisko orķestri, Īrijas kamerorķestri diriģentu Valērija Gergijeva un Mareka Janovska vadībā, kā arī spoži debitējis Šlezvigas-Holšteinas un Verbjē festivālos. Stadlers uzstājies kopā ar tādiem akadēmiskās mūzikas «grandiem» kā Gidons Krēmers, Jurijs Bašmets un Kristians Teclafs, bet par īsti triumfu izvērtās viņa uzstāšanās BBC Proms šogad Londonā.