TVNET: Albuma preses paziņojumā rakstīji, ka viena no jaunā albuma «Conarium» nozīmēm ir «trešā acs». Ko ar šo aci var ieraudzīt?

- Es domāju, ka bez šīs, mums pierastās realitātes eksistē arī citas, ikdienā neredzamas realitātes jeb spēki, un «trešā acs» ir kā tāda antena, ar kuru var ieraudzīt to, kas notiek ārpusē. Es tajā «ārpusē» pati taustos ļoti intuitīvi, taču esmu sastapusi diezgan baisas lietas un uztvērusi dīvainas vīzijas, kas liek man domāt par to nozīmi. Domāju, ka vairāk izkopjot, atverot šo «trešo aci», var sevi garīgi pilnveidot, saprast lietu būtību, redzēt vairāk ar sirdi. Arī mans albums ir vairāk šie garīgie meklējumi, klaiņojumi paralēlajās pasaulēs.

TVNET: Šīs paralēlās pasaules... tas nav kaut kas no zinātniskās fantastikas?

- Tas, ko mēs redzam zinātniskās fantastikas filmās, te pēc laika ir realitāte... No kaut kurienes jau autori iedvesmu ir smēluši, tas viss jau tepat ir. Iespējams, ka šī realitāte ir lielāka zinātniskā fantastika nekā tā, par kuru lasām vai ko redzam.

TVNET: Baisas lietas, dīvainas vīzijas... vai tās atradušas ceļu arī tavā jaunajā albumā?

- Jā, gan tiešā veidā kā atspoguļojums dziesmās, pirms pati apzinos to nozīmi, gan arī tās bija kā impulss tālākai šo vīziju attīstībai un interpretēšanai.

TVNET: Ne tikai saturiski specifisks, bet arī muzikāli šis jaunais ieraksts ir eksperimentālāks par to, ko esi darījusi līdz šim, gan solo, gan kopā ar «Sus Dungo» meitenēm. Kas tevi iedvesmoja doties šādos dziļākos muzikālos ūdeņos?

- Muzikāli pirmais «grūdiens» bija tas, ka vēlējos atrast veidu, kā, uzstājoties dzīvajā, es varētu viena pati spēlēt gan flautu, gan dziedāt, gan vairāk komunicēt ar skatītāju, iesaistot visu ķermeni, un nebūt piesaistīta klavierēm. Tad nu es nopirku sampleri, loop pedāli, efektu procesoru un datorprogrammu un sāku eksperimentēt ar to visu. Iedvesmoja apziņa, ka es varētu uzstāties kvalitatīvāk. Līdz ierakstam esmu nokļuvusi, vairāk improvizējot, nejauši uzspiežot datorā/midi klaviatūrā kādu tembru, kas iepatīkas, nevis kā agrāk, kad viss tika izdomāts un sarakstīts nošu partijās konkrētiem akustiskiem instrumentiem.

TVNET: Ir kādi konkrēti mākslinieki, no kuriem smēlies iedvesmu? No malas skatoties, varu saskatīt zināmas līdzības ar Bjorku, Bat For Lashes...

- Tā apzināti nesmeļos iedvesmu no citiem mūziķiem, bet man patīk, un šai periodā daudz klausos Bjorku, CocoRosie, Connan Mockasin, Braids... tas noteikti arī kaut kādā mērā veido manu muzikālo rokrakstu.

TVNET: Albumā pat ir viena «CocoRosie» kaverversija?

- Izveidoju «CocoRosie» dziesmas «The Moon Asked The Crow» kaverversiju, jo bija sajūta, ka dziesma tematiski varētu iederēties starp manām dziesmām, kā arī uzreiz bija savs skatījums par to, ko es no tās dziesmas gribu «izvilkt» ārā. Ko izcelt, ko pamainīt un pielikt klāt no sevis, tā sakot, «padarīt par savējo».

TVNET: Es laikam visiem mūziķiem esmu apnicis ar to, ka vienmēr uzsveru, ka dziedāšana latviešu valodā ir kas īpašs. Arī šoreiz atkārtošos. Arī tavā albumā ir divas dziesmas latviešu mēlē, kas mani, protams, uzrunāja vairāk nekā angļu mēlē. To esmu teicis Alisei Jostei, to pašu varētu teikt «Franco Franco» u.c. Skaidrs, ka latviešu valodā sacerēt dziesmu ir izaicinājums, taču vai nav vērts īpaši pacensties?

- Man šķiet, ka katram vienkārši ir jādara tas, kas viņam patīk. Es dziesmas nevis saceru, bet «izroku» sevī. «Sacerēt» man saistās ar kaut kā mākslīga radīšanu - sacerēt kaut kādus pekstiņus vai sacerējumu... sacerot iesaistās vairāk prāts.

Es tajā visā mūzikas radīšanas procesā ieslīgstu tādā savā pasaulē, ka varu teikt, ka mana mūzika esmu es pati.

Ir mūziķi, kas raksta arī dzeju, bet es rakstu zemapziņu. Iespējams, ka zemapziņai palīdz runāt tieši citā valodā, jo latviešu valodā mani ierobežo prāts - es spēju domāt tikai loģiski, turpretī angliski mans prāts ir brīvs visādiem brīnumiem. Bieži vien pat ienāk prātā kāds vārds vai vārdu virkne, kuru nozīmi pēc tam meklēju vārdnīcā. Bet es domāju, ka noteikti ir vērts kādreiz pacensties kaut ko arī sacerēt. Esmu to arī darījusi (komponējusi mūziku) vairākām teātra izrādēm, izmantojot latviešu dzejnieku radītus dzejoļus, un droši vien darīšu arī turpmāk, arī latviešu valodā.

TVNET: Man ir sajūta, ka tavā grāmatu plauktā varētu būt plaši pārstāvēts zemapziņas pētnieks Zigmunds Freids?

- Jā, nu Freids gan pārsvarā visu saista ar seksualitāti, arī «Sapņu interpretācijā» visi simboli grozās ap apslēptajām seksuālajām vēlmēm un tamlīdzīgi. Piekrītu, ka sapņu interpretēšana var palīdzēt izzināt mūsu neapzināto garīgo pasauli, bet man tajā svarīgāk šķiet meklēt konkrētā sapņa saistību ar sapņotāju. Domāju, ka tādi kopēji simboli visas cilvēces sapņiem neeksistē, kā arī ne visu var izskaidrot racionāli. Es sliecos domāt, ka bez zinātniskiem, medicīniskiem, filozofiskiem izskaidrojumiem par to, kas ir sapnis, pastāv arī dievišķā un sātaniskā klātbūtne, citādi es nespēju izskaidrot pravietiskos sapņus.

Visplašāk pārstāvētais manā grāmatu plauktā esmu es, pašas zemapziņas pasaule, kuru droši vien nekad nepabeigšu.

TVNET: Tavu albumu izdod Apvienotās Karalistes neatkarīgās mūzikas izdevniecība «Liminal Noise». Kas tā ir par izdevniecību un kā izveidojās jūsu sadarbība?

- Mūsu sadarbība izveidojās tā, ka Ričards, kurš vada šo leiblu, dzirdēja manu uzstāšanos un uzskatīja, ka mana mūzika ir konkurētspējīga ārzemju tirgū. Tā kā viņam ir izveidojušies dažādi kontakti neatkarīgās mūzikas pasaulē, viņš piedāvāja palīdzēt manai mūzikai sasniegt lielāku klausītāju loku un nākt «Liminal Noise» pulkā. Tā ir nestandarta izdevniecība, kas izdod samērā eksperimentālu mūziku, kas pašiem patīk. Es pat vairāk raksturotu to kā izplatītāju, jo es ierakstīju un izdevu mūziku Latvijā neatkarīgi, bet viss tas, kas ar manu mūziku notiek ārpus Latvijas, kur tā izplatās un skan, ir «Liminal Noise» nopelns.

TVNET: Vai ir kādas pirmās atsauksmes no ārzemju klausītājiem, un vai ir doma sniegt kādu koncertu ārpus Latvijas?

- Pirmās atsauksmes ir pagaidām nedaudzas, bet ļoti pozitīvas. Tās nāk no blogeriem, žurnālistiem, radio cilvēkiem ne tikai no Anglijas, bet arī no Jaunzēlandes, Ņujorkas, Vācijas un Austrijas. Šobrīd kopā ar leiblu strādājam pie tūres plānošanas, pavasarī ir plānā koncertēt Nīderlandē, Francijā, Luksemburgā, Vācijā un Beļģijā.

TVNET: Kā klājas pārējām «Sus dungo» meitenēm? Elizabeta Lāce izdevusi savu albumu, arī Anneli Arro savu... Vai grupa vēl eksistē?

- Grupa teorētiski eksistē, bet praktiski esam meklējumos par to, ko mēs kā grupa vēlamies, uz ko ejam. Grupai gan nekad īsti nav bijušas tādas ambīcijas kaut kur iet, mēs vienkārši sanācām kopā un spēlējām bez īpaša mērķa. Iespējams, ka tā tas arī paliks, bet tad jau redzēs.

TVNET: Elizabetas Lāces albums nominēts «Austras» balvai... esi noklausījusies?

- Neesmu gan.

TVNET: Vai, tavuprāt, tāda balva, kas tiek pasniegta tieši par albumu, Latvijā ir nepieciešama? Tavs albums diemžēl tika izdots pēc noteiktā termiņa, 18. oktobra...

- Jā, domāju, ka Latvijā tāda ir nepieciešama - jebkurš novērtējums, atzinība motivē mūziķus, kā arī ieinteresē citus paklausīties mūziku, kura ir nominēta vai apbalvota. Šajā gadā es neietilpstu, bet mans albums varēs pretendēt uz nākamā gada Austras balvu.

TVNET: Pēdējos gados arvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka mūzikas loma cilvēku dzīvē ir būtiski mazinājusies. Mūzika vairs nav tas magnēts, kas vieno cilvēkus. Nav vairs tā svinīguma... nopirkt plati un tad ar draugiem to klausīties, pārspriest dzirdēto... Ko klausās, ja vispār klausās jaunieši tavā vecumā? Es nedomāju tuvus draugus, domubiedrus, bet vispār? Plašāk?

- Jā, tā tas tiešām ir - mūzika ir kļuvusi tik daudz un pieejama, ka grūti tajā atrast kaut ko, kam pieķerties. Agrāk atklāt kādu jaunu grupu bija īpašs notikums un albumu varēja klausīties simtiem reižu, līdz tas apnika, un tad tika meklēts jauns albums, ar kuru kādu laiku dzīvot. Šobrīd ir sajūta, ka cilvēkiem nav laika un pacietības klausīties albumu tā, it kā lasītu grāmatu. Ir Spotify, kurā kaut ko atrast, paklausīties un pēc nedēļas jau aizmirst, kā sauca grupu, jo pietrūkst albuma aptaustīšanas, iedziļināšanās, pirkšanas vai meklēšanas aspekta. Spotify visu pats parāda priekšā. Mūzika cilvēkiem pārsvarā vajadzīga vai nu izklaidei - lai dejotu, vai kā fons kādai citai nodarbei...

Bieži vien pat mani draugi ir neizpratnē, kad man jautā, ko daru, un es atbildu, ka klausos mūziku.

Ir tāds «un?...vienkārši klausies?» ...Es vienkārši klausos, un tad, kad klausos, tad neko citu nedaru. Mūziķu/citu mākslu pārstāvju un melomānu vidū, protams, neizpratnes nav, bet tie, kas no citām sfērām, tie mūziku tik dziļi netver.

TVNET: Kā viņi to tver?

- Tver citās kategorijās - var/nevar dejot, traucē/netraucē, ir/nav populārs, ko citi teica/neteica... Es vienreiz biju dīdžejs kādā korporatīvā pasākumā, kurā man pienāca klāt kāds puisis un teica, ka es varētu uzlikt kaut ko mūsu vecumam atbilstošāku. Tad es viņam ļāvu apskatīties, kas man ir pleilistē, un izvēlēties. Viņš teica, ka nekā atbilstoša neesot. Pēc tam, kad savu darbu beidzu, viņš pielika savu datoru pie tumbām un uzlika kaut kādu tuc-tuc klubu mūziku, un visi bija priecīgi. Droši vien var apskatīties visādos pasaules hitu topos un uzzināt, ko «baro» un pēc kā ir pieprasījums.

Pārsvarā cilvēkiem nav intereses pašiem kaut ko meklēt, tie klausās to, kas ir populārs, ciena tos, kurus rāda televīzijā.

Bet manu draugu un domubiedru lokā mēs runājam par citādu mūziku. Tādu, kas vairāk ir mākslas forma.

TVNET: Ko var darīt lietas labā? It kā taču cilvēkiem tagad ir pieejama jebkāda mūzika, bet lielākā daļa izvēlas to, ko, kā saki, rāda TV un iebaro Top40 radio?

- Es domāju, ka cīnīties ar to īsti nevar vai, ja var, tad «iebarojot» kaut ko citu, jo cilvēks pēc dabas ir slinks un ne vienmēr tik izglītots vai pārliecināts par to, kas viņam patīk un ko grib klausīties. Iekļauties esošajā un radīt to, pēc kā ir pieprasījums, nebūtu prātīgi, jo tad var būt kā tetrī - kad figūra iekļaujas, tā pazūd. Var dot pretī citas alternatīvas un censties tās veiksmīgi nogādāt līdz klausītājiem - jāmeklē atbilstošā auditorija un oriģināli veidi, kā ar to runāt, ieinteresēt un pārdot, tā kā produktu. Mūziķi var atbalstīt cits citu - stāstīt citiem, ieteikt, nevis gremdēt un skaust. Mediji var dot iespēju neatkarīgajiem būt televīzijā, laikrakstos un radio, jo tieši caur šiem kanāliem varam aicināt cilvēkus ieklausīties. Man kādu laiku prātā ir doma par alternatīvu grupējumu, kurā viens ir par visiem un visi par vienu. Ja izdosies atrast uzņēmīgus domubiedrus, kas gribētu viens otra labā darboties, tad nākotne varētu kļūt skaistāka. Bet vispār es domāju, ka ja ir labs piedāvājums, tad agrāk vai vēlāk tas atrod savu klausītāju loku. Varbūt tas loks ir pavisam neliels, taču visiem jau neizpatiksi.. Kas der visam, neder nekam.