Viens no pēdējā laika apspriestākajiem notikumiem ir Nobela prēmijas literatūrā piešķiršana Bobam Dilanam. Daudzi šo faktu uzņēma ar sajūsmu, bet citi neslēpa savu sašutumu par to, ka dziesmu teksti tiek pielīdzināti nopietnai literatūrai. Tas nav nekas jauns, jo šķiet, ka Dilana daiļrades izvērtējums eksistē divās galējībās – no vienas puses eksaltēti pārspīlējumi par dziļajiem tekstiem un pravieša statusu, bet no otras puses pārmetumi, ka Dilana mūzika ir vienveidīga, lirika uzpūsta un pats Dilans tāds nazāli sēcošs švauksts vien ir.

The Freewheelin’ Bob Dylan (1963)

Bobs Dilans reiz teica, ka esot piedzimis nepareizā vietā un nepareiziem cilvēkiem. Viņš atceras, ka spilgtākās bērnības atmiņas ir saistītas ar radioaparātā dzirdēto Čaku Beriju un mežonīgo rietumu folkmūzikas skaņām. Tās bija katordznieku, zelta meklētāju, Deltas blūzmeņu un reliģisko sludinātāju dziesmas, kuras baroja viņa iztēli. Tās izklausījās patiesas un īstas. Viņš tik ļoti vēlējās līdzināties šajās dziesmās aprakstītajiem varoņiem, ka savas daiļrades sākumā apstulbušajiem žurnālistiem stāstīja, ka esot indiāņu pēctecis, kurš bērnību pavadījis, klejojot ar cirka trupu, vai arī esot apceļojis dienvidu štatus ar klejojošiem ielu muzikantiem. Viņš gribēja būt ar tumšu pagātni apveltīts folkmūziķis, nevis Austrumeiropas vidusšķiras ebreju imigrantu pēctecis, kurš savu bērnību pavadījis nekurienes vidū Minesotas ziemeļos un tagad sazin kāpēc izdomājis dziedāt sūrās Vudija Gatrija dziesmas.

Viņš ne tikai nomainīja vārdu, bet beigās tā sapinās savos stāstos, ka turpmāk žurnālistiem par sevi vairs neko nestāstīja. Šie sadomātie mīti Bobu vajā līdz pat šai dienai. Arī viņa agrīnie folkmūzikas ieraksti šodien izklausās kā senas teikas. Tās stāsta par drosmi, karu un brīvību.

Dilans neizgudroja jaunu divriteni. Viņš neradīja dziesmas, bet dziesmas radīja viņu. Dziesmu uzbūve, melodijas skaidri liecināja, ka viņš ir viens no daudzajiem dziesminiekiem, kuri katrs savā laikā un vietā pieslēdzas neatminami senai tradīcijai. Bobs nekad nav bijis izcils ģitāras spēlētājs, un viņa nazālā balss kādam varētu izklausīties pat kaitinoša, tomēr šīs dziesmas viņš dzied ar tādu pašpārliecinātību, ka klausītāji viņam noticēja. Viņa folkmūzikas perioda spēcīgākā plate ir TheFreewheelin' Bob Dylan. Tās sen vairs nav tikai dziesmas, bet 20. gs. sešdesmito gadu kolektīvās pieredzes spogulis.

Nozīmīgākās dziesmas: «Blowin' in the Wind», «Masters of War», «A Hard Rain's a-Gonna Fall».

Highway 61 Revisited (1965)

Divas dienas pirms savas bojāejas rokenrola pionieris Badijs Holijs kādā koncertā esot ieskatījies acīs pie pašas skatuves stāvošajam septiņpadsmitgadīgajam Dilanam, kurš esot sapratis, ka no šā brīža ar rokenrolu viņam izveidojas mistiska saite. Šo dzirksteles nodošanu viņš īpaši atcerējās tad, kad sociālā dziesminieka tēls kļuva par nastu un Dilans bija noguris no cilvēkiem, kuri viņam nemitīgi jautāja par dzīves jēgu.

Viņu kaitināja moralizējošā un nopietnā folkmūziķu vide.

Daudz jautrāk bija pavadīt laiku kopā ar slavenajiem bītliem – pa viesnīcas logu mest ārā mēbeles, pīpēt zāli un ar Lenonu klausīties Elvisa agrīnās plates. Tajā visā bija panākumu un slavas garša. Ja platē Bringing It All Back Home viņš tikai dažos gabalos izmantoja elektrisko ģitāru, tad «elektriskā Dilana» zvaigžņu stunda pienāca, izdodot Highway 61 Revisited. Tas bija burtiski elektrizējošs ieraksts. Dilans šeit izklausās pēc neganta gailēna, kurš brīžiem kaitinošā balsī izkliedz savu pārliecību, un pats dīvainākais, ka dziesmu jēgu ar pirmo, pat ar otro un trešo klausīšanās reizi nemaz īsti nevar notvert. Dziesmas skan kā trakas lapsas. Muzikāli tas varbūt izklausās pēc nedaudz nenofokusēta Čaka Berija vai noreibuša Madija Votersa, bet vārdi urbjas smadzenēs un neliek mieru, jo ir skaidrs, ka autoram ir neticama valodas izjūta, lai arī nav daudz skaidru un precīzi formulētu domu.

Starp vārdiem ir nemitīga spriedze, jo tie brīžiem salīp kopā, bet pēc mirkļa atraujas un joņo cits citam pakaļ. Šodien to ir grūti saprast, bet pirms Dilana populārajā mūzikā vēstījums bija ļoti paredzams un sadzīvisks, agrīnie bītli savās dziesmās lūdza meitenei paturēt roku, bet Čaka Berija poēzijas virsotne bija uzaicinājums iedzert kokteili un padejot.

Dilans bija pirmais, kurš izmantoja populārās mūzikas žanru, lai tajā runātu par notiekošo savā dvēselē poētiski un daudzslāņaini.

Pašsacerēto poētisko dzeju viņš savienoja ar pulsējošu blūza un rokenrola vibrāciju. Viņš to darīja trāpīgi, magnētiski, asprātīgi. Tā bija revolūcija. Starp Dilana sekotājiem bija ne tikai bītli, bet droši var teikt, ka ļoti daudzas populārās mūzikas dziesmas, kuru vēstījums ir daudznozīmīgs un tēlains, ir Dilana daiļrades mantinieces. Plati atklāj Like a Rolling Stone. Tā ir atriebīga un pazemību mācoša dziesma. Dziesma par to, ka mēs nekad nevaram zināt, kurp vedīs mūsu dzīves ceļš – šodien tu esi kalna galā, bet rīt – notekgrāvī. Aculiecinieki atceras: ja Dilans savā galvā esot izdzirdējis kādu frāzi, tad esot dīvaini saliecies uz priekšu un šo apziņas plūsmu uzreiz piefiksējis savā blociņā. Dilanam patika pozas un nesaprotamas ākstības. Protams, viņa pielūdzējiem tās patika vēl vairāk.

Nozīmīgākās dziesmas: «Like a Rolling Stone», «Highway 61 Revisited», «Desolation Row».

Blonde on Blonde (1966)

1966. gada sākumā Bobs Dilans bija slavas virsotnē. Šajā laikā 25 gadus vecais mūziķis grozījās paziņu lokā, kuri dievināja slavu, bagātību, un kur savstarpējā saskarsmē tika lietota dzēlīga ironija un tika izsmiets pilnīgi viss. Kā teiktu viņa draugs Vans Morisons, reizēm slava nav traucējoša, slava ir ienaidnieks. Redzamajos dokumentālajos kadros Dilans ir izklaidīgs, nemitīgi smēķējošs, iespējams, bieži apreibinošo vielu ietekmē. Televīzijas intervijās pret žurnālistiem izturas nicinoši, lai arī uz jautājumiem cenšas atbildēt asprātīgi, tomēr drīzāk atstāj nepatīkama cilvēka iespaidu. Skumīgi ir skatīties Anglijas tūres dokumentālos kadrus, cik ignorējoši Dilans izturas pret savu neseno draudzeni Džoannu Baezu. Skaistā Baeza pirms dažiem gadiem bija tā, kas savas Amerikas tūres laikā plašāku publiku tieši iepazīstināja ar Dilanu. Tagad Dilans Džoannu uz skatuves neuzaicināja ne reizi.

Šajā malduguņu laikā tiek radīts Blonde on Blonde. Dilans saviem uzticamajiem mūziķiem klāt piepulcina labākos Nešvilas studiju meistarus, un viss kļūst neparedzams. Pirmās dziesmas Rainy Day Women No. 12 & 35 ieraksta laikā, lai panāktu vajadzīgo efektu, mūziķi esot piedzērušies un apmainījušies instrumentiem, un, tieši pateicoties šim trakulīgam garam, viņi esot dabūjuši slaveno «trešās rīta stundas skanējumu». Un šādu dīvainību ieraksta procesā bija daudz. Muzikāli Blonde on Blonde ir nebēdnīga rotaļāšanās ar blūza, kantri un gospeļmūzikas pamatiem. Dilana blūzs un kantri šeit streipuļo un gospeļmūzika ir pazaudējusi ceļu uz baznīcu. Jāatzīst, ka, atrauta no vārdiem, melodiskā līnija varētu izklausīties vienveidīga un neasa, jo Dilana gadījumā tieši dziesmu vārdi mūzikai piešķir harismu. Katrs vārds sevī slēpj nejaušību, bet tajā pašā laikā atklāj lingvistiskas nianses un rada bezgala daudz nozīmju, jo sevī ietver bibliskas un vēsturiskas alūzijas.

Dilans šajā laikā daudz lasa Viljamu Bleiku, interesējās par sirreālismu un dadaismu. Albuma kopējo noskaņu vēl neinformētam latviešu klausītājam varētu pārtulkot, pasakot, ka Dilana lirikā var sastapt Ulda Bērziņa rotaļāšanos ar valodu, Jura Kunnosa prieku un skatu pagātnē, Eduarda Veidenbauma dumpinieciskumu, Aivara Neibarta jeb Ņurbuļa valodas delverīgo pirmreizīgumu, Imanta Ziedoņa paradoksus un spēju uztaustīt plašas auditorijas noskaņojumu...

Sazin kāpēc man patīk šo albumu klausīties, sākot ar ceturto dziesmu – One of Us Must Know (Sooner or Later), tad seko I Want You un Stuck Inside of Mobile with the Memphis Blues Again. Reizēm ar šīm trim dziesmām ir pietiekami un galvu reibinoši. Fascinējošs dubultalbums, kuru daudzi uzskata par visu laiku nozīmīgāko populārās mūzikas ierakstu.

Nozīmīgākās dziesmas: «Rainy Day Women No. 12 & 35», «Just Like a Woman», «Sad-Eyed Lady of the Lowlands».

Live 1966: The «Royal Albert Hall» Concert

Starp visiem Dilana koncertierakstiem Live 1966: The «Royal Albert Hall» Concert ir visslavenākais. Šajā daiļrades pretrunīgākajā posmā koncertu pirmajā daļā Dilans ar akustisko ģitāru uzstājas viens pats, bet otrajā daļā spēlēja kopā ar grupu un elektriski pastiprinātiem instrumentiem. Neskatoties uz to, ka folkmūzikas vidē nebija norimušas diskusijas par Dilana nodevību, daudzi agrīnā perioda cienītāji inerces pēc vēl apmeklēja viņa koncertus. Viņu apziņā folkmūzika salīdzinājumā ar rokmūziku bija tīrs un neaptraipīts žanrs. Tas, ka kanonizētais folkmūzikas elks rokās bija paņēmis elektrisko ģitāru, tika uztverts kā konjunktūrista solis. Elektriskā ģitāra simbolizēja pērkamību un kapitālismu. Arī koncertos Dilans vairs nebija strādnieku zābakos, biezā svīterī, bet tērpās apspīlētās melnās, švītīgās biksēs, zābakos ar spiciem purngaliem, acis sedza tumšas brilles. Daudzi jutās vēl vairāk pievilti, kad saprata, ka Dilanu pilnīgi neinteresē Vjetnamas konflikts, afroamerikāņu, sieviešu, seksuālo minoritāšu un citu sociāli jūtīgu problēmu atspoguļošana. «Lai kur mēs muzicētu, mūs vienmēr izsvilpa,» – atceras tā laika Dilana pavadošie mūziķi. Pats Bobs vismaz ārēji izrādīja vienaldzību; iespējams, viņš ieskatījās nākotnē un paredzēja, ka šī raupjā un trokšņainā rokmūzika spēs izteikt vairāku paaudžu dvēseles kliedzienu, jo šo pašu formulu vēlāk izmantos Brūss Springstīns, The Clash vai Nirvana.

Koncerts, kurš kļūdaini nodēvēts par The «Royal Albert Hall» Concert, patiesībā notika Mančestras Free Trade Hall koncertzālē. Ierakstā var dzirdēt, ka pirmo akustisko daļu klausītāji uztvēra labi, bet tad, kad Dilans sāka spēlēt blūzus un skaļu rokenrolu, auditorija sāka viļņoties, atskanēja kliedzieni un aplausi, kuri centās izjaukt mūzikas ritmu. Kad pirms pēdējās dziesmas iestājās pauze, no zāles Dilana virzienā atskanēja izsauciens: «Jūdass…» «Es tev neticu, tu esi melis,» indīgi atbildēja Dilans un skaļi uzsauca pavadošai grupai: «Šo spēlējiet zvērīgi skaļi!» Sāka skanēt Like a Rolling Stone, panākot tādu skanējumu, kādu spēj radīt tikai tie, kuri ir pilnībā pārliecināti par savu pozīciju un mūziku.

Bobs pēc turnejas atgriezās mājās pārguris un depresīvs. Viņam vairs nebija ne spēka, ne vēlēšanās turpināt Amerikas tūri. 1966. gada 29. jūlijā Dilans cieta motocikla avārijā. Šis notikums arī pielika punktu ne tikai turnejas plāniem, bet izbeidza vienu no spilgtākajiem Dilana karjeras posmiem.

Nozīmīgākās dziesmas: «It's All Over Now, Baby Blue», «Mr. Tambourine Man», «Leopard - Skin Pill - Box Hat».

John Wesley Harding (1967)

Pēc avārijas Dilans vairākus gadus noslēpjas no sabiedrības uzmanības un bauda ikdienas priekus ar ģimeni. Dilans pavada bērnus uz skolu, ar motociklu apbraukā tuvāko apkārtni, sāk gleznot, sazvanās ar Džoniju Kešu un kopā ar savu pavadošo grupu mājas pagrabā ieraksta tradicionālas folkmūzikas un kantri dziesmas, kuras vēlāk izdos kā The Basement Tapes. Paradoksāli, bet laikā, kad apkārt virmo eksperimenti, psihedēlija, brīvās mīlestības sauciens, Dilans pievēršas tradicionālai americana mūzikai, šķirsta Šagāla reprodukciju grāmatas un vakaros lasa Bībeli. Šajās laimīgajās dienās viņš skaidri formulē, ka tas tēls, kādu par viņu ir izveidojusi prese un fani, nav patiess. Viņš nav nekāda savas paaudzes balss, sirdsapziņa vai vēl sazin kas. Atklājas Dilana lielākā dzīves pretruna – viņš sevi redz savādāk, nekā apkārtējie viņu uztver. Un ar gadiem tas tikai saasinās. «Es neesmu nekāds pravietis, jā, es gribētu būt varbūt Elviss, bet ne pravietis un dzīves skolotājs,» – tā Dilans saka par sevi.

Visas šīs pārdomas un dzīvesveids vainagojās ar tradicionāla albuma John Wesley Harding izdošanu, kurš ierakstīts salīdzinoši vienkāršā veidā - tikai ar bungām, basģitāru un ģitāru. Dziesmas ir pieblīvētās ar atsaucēm uz Bībeles un Svētā Augustīna tekstiem, daudzslāņainajā vēstījumā dominē klaidoņu un sabiedrības atstumto tematika.

Šī Dilana daiļrades šķautne vēlāk atbalsosies Borisa Grebenščikova un mūsu pašu Kaspara Dimitera daiļradē.

Kad Dilans izdod John Wesley Harding, ir noslēdzies vesels laikmets, ko vēlāk dēvēs par mīlestības vasaru un seksa revolūcijas laiku. Dilanam gan ar to visu nebūs bijis nekāda sakara. Pat paši hipiju flagmaņi vēlāk izteicās, ka Dilans nekad nav bijis hipijs un piederīgs mīlas vasaras ideāliem. Dilans piederēja to cilvēku lokam, kuri uzskatīja, ka Rietumu sabiedrībā 1968. gada ideāli radīja daudz vairāk problēmu, nevis risinājumus. Viņa attālināšanas no šovbiznesa atstāja iespaidu uz viņa dziesmu panākumiem topos. Lai arī jauno albumu pirka labi, tomēr cilvēki deva priekšroku Dilana dziesmu kaverversijām. Joprojām ir atvērta diskusija, vai Dilana dziesmas labāk skan kaverversijās vai oriģinālā, bet par All Along the Watchtower strīdu nav. Tieši Džimija Hendriksa izpildījumā tā pārspēj oriģinālu. Šī dziesma Hendriksa versijā ir tīrs maģiskais reālisms skaņās.

Nozīmīgākās dziesmas: «All Along the Watchtower», «Dear Landlord», «I’ll Be Your Baby Tonight».

Blood on the Tracks (1975)

Boba Dilana dzīvē ir bijušas neskaitāmas intīmas dēkas – Bonija Bīčere, kurai veltīta Girl from North Country; Sūzī Rotola, kura redzama kopā ar Bobu uz The Freewheelin plates vāka; Džoanna Baeza; daudzās fona dziedātājas un nejaušas pielūdzējas viesnīcu numuros. Viņš pats netieši ir atzinis, ka tieši mīlestības ziņā sevi «iztērējis sīknaudā». Tomēr no visai skopām ziņām var secināt, ka vienu sievieti viņš patiešām ir mīlējis. Tā ir Sāra Loundsa, kura ir četru Dilana bērnu māte un kurai viņš ir veltījis savas skaistākās mīlas dziesmas. Vairāki Dilana biogrāfi uzskata, ka laiks, ko viņš pavadīja kopā ar viņu, ir bijis vislaimīgākais Dilana dzīves posms. Ap Sāru virmo daudz noslēpumu, jo viņa nekad nav sniegusi intervijas. Savos laimīgākajos brīžos viņiem pietika prāta publiski nerunāt par savām attiecībām, jo uzskatīja, ka privātumu var pārdot, bet to atgūt nav iespējams ne par kādu naudu. Tikai fotogrāfijās ir redzama ļoti skaista sieviete ar skumjām acīm. 70. gadu vidū viņu attiecības sašķobījās. Sākās sadzīviskas ķildas, atkārtojās Dilana sānsoļi. Dilans lūdza piedošanu, veltīja dziesmas, bet Sāra pēc nebeidzamiem konfliktiem pielika punktu. Bieži klīda runas, ka viņi atkal ir kopā, taču visbiežāk tās bija bērnu kāzas, dēlu un mazdēlu Bar Mitzvah ceremonijas. Bobs šajā laikā bija kā izmests uz ielas vētras laikā un bez aizsega. Viņš gan noliedz, ka Blood on the Tracks ir dziesmas par Sāru un viņu, taču bērni apgalvo, ka albums ir mūsu vecāku attiecību dienasgrāmata. Dilanā šajā laikā notiek lūzums. No viens puses viņš var mesties uzdzīvē, bet no otras puses, viņš šajā periodā ir īpaši jūtīgs, lūdz draugiem un tuviniekiem piedošanu par pāridarījumiem. Tieši platē Blood on the Tracks Dilans izklausās patiess, atkailināts un cilvēcīgs kā vēl nekad agrāk. No ciniskā sešdesmito gadu Dilana izlobījās jūtīgs un viegli ievainojams cilvēks. Daudzi kritiķi un fani uzskata šo par Dilana labāko albumu. Tas bija laiks, kad Dilans nebija atradis piepildījumu slavā, bet arī ģimenes pavards bija izpostīts.

Nozīmīgākās dziesmas: «Simple Twist of Fate», «If You See Her, Say Hello», «Shelter from the Storm».

Slow Train Coming (1979)

Bobs Dilans ar reliģiju saskārās ļoti agri. Lai arī viņš neizauga ortodoksālu ebreju ģimenē, tomēr tēvs esot mācījis stingrus ētikas likumus un sūtījis pie rabīna apgūt ticības pamatus pirms Bar Mitzvah ceremonijas. Dilans vēlāk bieži atkārtoja tēva teiktos vārdus: «Ir iespējams kļūt tik neģēlīgam, ka tēvs un māte no tevis atsakās. Ja tā gadās, tad Dievs vienmēr ticēs tavai spējai laboties.»

Dilana pievēršanās kristietībai notika pēc iztukšojošās 1978. gada tūres, kuras laikā viņš ar alkoholu un izpriecām centās mazināt zaudējuma sāpes pēc ģimenes sabrukuma. Tieši viņa turnejas laikā pavadošās afroamerikāņu dziedātājas esot ieteikušas viņam lūgt Dieva palīdzību. Rezultātā viņš esot sācis iet uz lūgšanu sapulcēm un esot ticis kristīts. Pārsteidzošākais ir tas, ka atšķirībā no citiem saviem slavenajiem laikabiedriem Dilans nekad nav eksperimentējis ar eksotisko garīgumu – budismu, hinduismu vai tajā laikā modē nākušo scientoloģiju un antropozofiju.

Viņa garīgās pieturas visas dzīves garumā ir kaut kur pa vidu starp kristietību un jūdaismu.

Protams, ticības iedvesmots, Dilans sāka rakstīt jaunas dziesmas. Tās ir gaišas un nav sarežģītas. Saturiski tās varētu iekļaut jebkurā konservatīvā protestantu dievkalpojumā. Pirmo šā perioda ierakstu Slow Trane Coming producēja Reja Čārlza un Aretas Franklinas ierakstu producents Džerijs Vrekslers; ierakstā tika pieaicināts arī Marks Noflers. Jāsaka gan, ka pankroka un uzlecošā new wave laikā Slow Trane Coming izklausījās nedaudz vecmodīgs, bet tieši Dilana pārliecība un balss ierindo šo ierakstu starp labākajiem viņa vidējā perioda darbiem.

Ne visi saprata viņa pēkšņās atklāsmes. Pāriešana kristietībā izraisīja skandālu, visi biogrāfi un daiļrades kritiķi vienbalsīgi uzskatīja, ka Dilana pievēršanās kristietībai slikti ietekmējusi viņa karjeru. Vairāki tuvi ebreju draugi bija neizpratnē: kā Odesas un Lietuvas ebreju pēcnācējs dvēseles mieru var meklēt kristietībā? Kanādas draugs Leonards Koens esot staigājis pa savu māju un skaļā balsī atkārtojis: «Kāpēc viņam jātic Jēzum? Es nespēju izprast Jēzus lomu.» Izklausās, ka Koens savas attiecības ar Jēzu joprojām turpina noskaidrot arī jaunākajā albumā «You Want It Darker».

Nākamie tā saucamie kristīgie albumi tikai izraisīja vēl lielāku neizpratni. Kopš tā laika Dilans savu garīgo dzīvi slēps no ļaužu acīm. Viņu redzēs starp hasīdiem pie Raudu mūra un rabīna Menahema Šņeiersona sekotāju vidū lasām Toru, tomēr nekad viņš publiski neatteiksies no kristietības un pārliecības, ka Jēzus no Nācaretes ir gaidītais Mesija.

Nozīmīgākās dziesmas: «Gotta Serve Somebody», «Precious Angel», «Slow Trane Coming».

Oh Mercy (1989)

Astoņdesmitajos bija brīži, kad Dilans bija kā apliets ar aukstu ūdeni. Apmaldījies sevī, dziesmās un cilvēkos. Dilans bija kļuvis ekscentrisks, esot vairījies no ļaudīm un viens pats vazājies pa pilsētu, priecājoties, ka bezpajumtniekam līdzīgajā dīkdieņa tēlā neviens viņu nepazīst. Šajā laikā iznāk vairāki labi albumi, bet Dilans, šķiet, vairs nebija aktuāls. Jaunības svaigums bija zudis, bet vecuma viedums nebija pienācis. Paša dziesmas bija kļuvušas svešas. Savā atmiņu hronikā viņš raksta: «Spogulis bija apgriezies otrādi, un es redzēju nākotni – vecu aktieri, kurš rokas atkritumu kastēs pie agrāko uzvaru skatuves.»

Tikšanās ar kanādiešu producentu Danielu Lanuā patiešām nāca kā vinnests loterijā. Albums Oh Mercy tika ierakstīts Daniela mājās Ņūorleānā. Ar īpašu studijas izkārtojumu tika panākta bieza un bagātīga skaņa, pat nedaudz mistiska; pats Bobs to nosauca par «Luiziānas muklāju skanējumu». Bija daudz strīdu par dziesmu ierakstu metodi un aranžējumiem, tomēr skaņas un producēšanas ziņā šis ir viens no Dilana labākajiem ierakstiem, kuru vienmēr ir patīkami klausīties. Tieši balss ziņā Dilans bija ieguvis kādu īpašu līdz tam nebijušu vibrāciju. Viņš brīžiem vairs nedziedāja, bet sāka tekstu it kā rečitēt.

To klausoties, nāk prātā dzejas deklamēšanas tradīcijas, īpaši krieviski rakstošu dzejnieku vidē.

Joprojām var atrast ierakstus, piemēram, kā savus dzejoļus deklamē Josifs Brodskis vai Boriss Pasternaks. Tai ir raksturīga savdabīga, nedaudz velkoša intonācija. Šī dzejas deklamēšanas maniere ir cieši saistīta ar tradicionālo hasīdu ebreju lūgšanu ritiem un pareizticīgās Baznīcas liturģiskajiem dziedājumiem. Tieši dzeja līdzīgi kā liturģisks teksts tiek pacelta pāri ikdienas un sadzīves runai. Šī metode vēlāk kļuva aktuāla arī Leonardam Koenam.

Nozīmīgākās dziesmas: «Everything is Broken», «Most of the Time», «Shooting Star».

Time Out of Mind (1997)

Kādā lietainā rudens vakarā Klāss Vāvere savā radio pārraidē atskaņoja dziesmu Not Dark Yet no tikko izdotā Dilana albuma Time Out of Mind. Aiz loga pa Ieriķu ielu gāja cilvēki ar lietussargiem, vējš šūpoja kailos zarus, un dziesma atvēra durvis uz manu sirdi. Tā bija dziesma no kādas zudušas pasaules vai tālas un neskaidras nākotnes. Tā man lika negaidīti apstāties un ieraudzīt kaut ko ļoti svarīgu. Reizēm ir brīži, kad vecuma sajūta uznāk dzīves sākumā. Uz mazu brīdi tevī uzplaiksnī apziņa, ka tevis kādreiz nebūs, bet pasaule tāpat turpināsies. Kas notiks ar mani ceturtdien, ja trešdien miršu? Dīvainas domas. Dīvainas dziesmas. Dīvainā un neatkārtojamā Dilana intonācija. Vēlāk izrādījās, ka neesmu viens. Albums Time Out of Mind atjaunoja Dilanu dzīva klasiķa statusā. Tagad viņa mūzika pārsniedza savas paaudzes robežu, un nu jau ir ierasts runāt par Dilana agrīnā, vidus un vēlīnā perioda cienītājiem. Šajā ierakstā viņš ne tikai turpina blūza, džeza un Amerikas folkmūzikas tradīciju, bet pats ir kļuvis par vienu no šīs tradīcijas spilgtākajiem iemiesojumiem. Muzikāli Dilans kā nekad agrāk citē Deltas un Čikāgas blūza klasiķus, lirikā ir atsauces uz Bībeli un sev tuviem dzejniekiem. Dziesmas ir reliģiozas, bet bez misionāriskas degsmes, vairāk jautājumu, minējumu, šaubu, nevis apliecinājuma un atbilžu. Centrālais vēstījums bieži ir tajā, kas nav pateikts tieši, kas palicis starp vārdiem. Time out of Mind ir albums, kurš ar katru klausīšanās reizi atklāj jaunus slāņus un krāsas. Ierakstu kā agrāk producēja Daniels Lanuā. Viņš atkal panāca šo nedaudz dūmakaino un blūzīgo skanējumu, taču šoreiz – atšķirībā no Oh Mercy – precīzus akcentus saliek lieliskā džeza bundzinieka Braiena Bleida spēle. Pats Dilans gan ar albuma skanējumu un producenta darbu nebija apmierināts.

Apokaliptiskā blūzmeņa intonāciju Dilans saglabāja arī nākamajos ierakstos, kurus producēja pats ar segvārdu Džeks Frosts. Sekojošās plates Love and Theft un Modern Time noteikti ir liekamas starp labākajiem Dilana ierakstiem. Tajos ir sajūta, ka Dilans ir izgājis ārpus laika un savus vakarus pavada blūzmeņu Roberta Džonsona, Havlina Volfa un Aklā Villija Džonsona sabiedrībā.

Nozīmīgākās dziesmas: «Love Sick», «Not Dark Yet», «Cold Iron Bound».

Fallen Angels (2016)

Klausoties Fallen Angels, ir dzirdams, ka galvenais šī ieraksta specefekts ir Dilana gadi un pieredze. Dilans ne tikai savus gadus, bet arī noslēpumainību ir padarījis par ieroci, tā ka nereti nākas dzirdēt izbrīna pilnu jautājumu: vai tad Bobs Dilans vēl ir dzīvs? Viņš necenšas šos mītus kliedēt, tieši pretēji, katrs viņa daiļrades solis ir iešana dziļāk miglā. Platēs Shadows in the Night un šogad izdotajā Fallen Angels viņš izdzied džeza un estrādes standartus, kādi bija populāri viņa bērnībā un patika viņa vecākiem. Tās ir jaukas un vieglas dziesmas, kuras savulaik dziedāja Frenks Sinatra un Billija Holideja. Nekādu lielo vēstījumu šeit izlobīt nevar. Tās ir melodijas, kuras atgādina – ja dzīves kompasi ir salūzuši, mēs vismaz varam atgriezties pie dziesmām, kuras mums ir bijušas dārgas.

Dilans pēdējā laikā mīl šīs dziesmas izpildīt dzīvajā. Savas Never Ending Tour ietvaros viņš regulāri koncertē, un ir periodi, kad viņš sniedz pat simts uzstāšanos gadā. Koncertos viņš eksperimentē ar formu, maina aranžējumus, izčukst vārdus, tā ka brīžiem pat rūdītākie fani nespēj uzreiz atpazīt, kuru dziesmu viņš īsti izpilda. Nemitīgo turneju dēļ viņš ir izslēdzis sevi no normālas mājas dzīves, jo nemitīgi atrodas ceļā. Cik var saprast, tad arī pietuvināto cilvēku loks ir ļoti šaurs. Pat informētākie fani nezina, vai viņš šobrīd ir precējies, vai viņš lasa Mozus Maimonida «Ceļvedi apjukušajiem» vai Banjana «Svētceļnieka taku».

Tāpat visa jezga par un ap Nobela prēmijas piešķiršanu ir īsti Dilana stilā, tā ka pat balvas saņemšana vai atteikšanās no tās neko īpaši nemainīs.

Neņemos spriest par Nobela komisijas lēmuma aizkulisēm un politiskajiem zemtekstiem, bet tas ir spilgts žests populārās mūzikas virzienā, jo beidzot arī Nobela prēmijas līmenī ir ierakstīta jau sen zināmā patiesība, ka 20. gs. otrās puses populārās mūzikas virsotnēm ir vieta cilvēces kultūras mantojuma kanonā.

Dilans noteikti nav labākais, ja nu vispār kāds vēl mākslas kontekstā lieto šo ļoti dīvaino apzīmējumu. Dilans vienkārši sev atvēlētajā laikā bija izredzēts atrasties pussoli priekšā pārējiem. Leonarda Koena, Rodžera Votersa, Vladimira Visocka, Džonijas Mičelas, Viktora Coja un Ņujorkas reperu Nas vai Chuck D teksti 20. gs. ir spēlējuši tikpat lielu lomu kā Gintera Grasa, Borisa Pasternaka un Gabriela Markesa grāmatas. Dilana dziesmu radītie tēli ir tikpat intensīvi un niansēti, jo par literātiem un dzejniekiem mēs saucam tos, kuri ar tekstu palīdzību spēj izteikt mūsu visapslēptākās domas un ilgas. Nav svarīgi, vai šie spēka vārdi ir ievākoti grāmatās bezgalīgos zudušā laika meklējumos vai uzšņāpti uz sērkociņu kastītes haiku lakonismā.

Pirms cilvēce iemācījās rakstīt, visi lielie vēstījumi no pagātnes atnāca mutvārdu formā, jā, un visbiežāk tika izdziedāti. Un šķiet, ka tad, kad reiz beigsies nafta, atslēgs elektrību un nodedzinās visas bibliotēkas, kaut kur uz planētas būs cilvēks ar ģitāru, kurš turpinās izdziedāt stāstus, kurus būs saņēmis mantojumā no Boba Dilana vai Džonija Keša mātes lūgšanu grāmatas.

Nozīmīgākās dziesmas: «Melancholy Mood», «Come Rain or Come Shine».