Michael Kiwanuka «Love & Hate»

(Polydor)

10/12

Vēl aizvien var palasīt «Pitchfork», arī citus medijus, taču britu salās viens no atskaites punktiem saturīgajā popmūzikā varētu būt ikgadējā labākā britu albuma - «Mercury» balva, kura nesen izziņojusi nominācijas labākajiem pēdējo 12 mēnešu albumiem. Bovija, «Radiohead», «Savages», «The 1975», Lauras Mvulas albumi jau TVNET slejās apskatīti, kārta raidsabiedrības BBC aptaujas «Sound of 2012» uzvarētājam Maiklam Kivanukam (Michael Kiwanuka), kurš, starp citu, pirms trim gadiem uzstājās festivālā «Positivus».

Toreiz man bija iespēja preses teltī intervēt londonieti Kivanuku, un viņš atstāja pieticīgas un sirsnīgas jaunās zvaigznes iespaidu. Pēc debijas albuma (skat. recenziju) panākumiem, kurā Kivanuka bija sakausējis soulmūziku ar folku (viņš spēlē ģitāru) labākajās Bila Vitersa (Bill Withers) tradīcijās, viņam festivālu karuselis, preses uzmanības pieredze bija kas jauns, un ar šo spiedienu viņš, šķiet, ticis galā gana veiksmīgi.

Pārlasīju pirmā albuma «Home Again» recenziju, toreiz līdz galam nenoticēju Kivanukas mūzikai, dēvēdams to par «dekoratīvo soulu». Savus vārdus atpakaļ neņemu, taču par Kivanukas jauno ierakstu man ir sakāmi gandrīz tikai slavinoši vārdi.

Jaunās plates muzikālais materiāls 29 gadus vecajam mūziķim nenāca viegli, tikai aptuveni pirms gada viņš sāka sacerēt mūziku, kas atbilda augstu uzstādītajai latiņai, un tāpēc

rezultāts ir emocionāli atklātāks, mazliet tumšāks - vairāk soula, mazāk folka albums.

Albumu, ko producējis Pols Batlers (Paul Butler) no grupas The Bees un producents Danger Mouse, iesākas ar desmit minūšu garu eposu - neapšaubāmi labāko plates kompozīciju «Cold Little Heart», kura pirmās piecas minūtes ir instrumentālas. Drosmīgs un nekomerciāls solis! Ievadā skan gilmoriska ģitāra, stīgas, radot 60. gadu beigu skanējuma ilūziju. «I can’t stand myself … I’ve been ashamed all my life,» («Es nevaru sevi izturēt... Man ir bijis kauns par sevi visu dzīvi.») atklāts ir Kivanuka. Šoreiz ir sajūta, ka viņš ir patiess, un klausītājam drosmīgi atsedzis savas iekšējās pasaules nedrošību un šaubas.

Sekojošais «Black Man in a White World» jau ir ritmiskāks, tā dēvētās «vergu mūzikas» paraugs (skat. video), taču viss albums kopumā ieturēts liriskāks, nesteidzīgās, melanholiskās noskaņās.

Būdams lielisks ģitārists (viņš karjeru sāka tieši kā sesiju mūziķis), Kivanuka lielu akcentu ierakstā liek tieši uz šo instrumentu, kas kopā ar stīgām brīžiem veido autentisku 70. gadu soula skaņu Aizaka Heisa (Isaac Hayes) tradīcijās (prātā nāk lieliskā plate «Black Moses»). Arī balss skan drošāk.

Vienīgais iebildums varētu būt par albuma vāka attēlu, kas pārāk līdzīgs «Coldplay» ieraksta «Ghost Stories» vizuālajam noformējumam. Arī pats nosaukums «Love & Hate» tāda liela klišeja vien ir, tiesa, pati tituldziesma (skat. video) ir ļoti, ļoti laba.

Par Kivanuku

Kivanuka dzimis Londonā Ugandas imigrantu ģimenē. Jaunībā bijis liels «Radiohead» un «Nirvana» fans, līdz atklājis 1960. gadu soula leģendas Otisa Redinga (Otis Redding) mūziku. Strādājis kā sesiju mūziķis repera Tinie Tempah producenta «Labrinth» studijā. Drīz Kivanukas talantu ievēroja Pols Batlers, un mūziķis parakstīja līgumu ar izdevniecību «Communion Records». Par jauno mūziķi drīz ieinteresējas pati Adele, kas uzaicina Kivanuku kā savas turnejas viesi. Vēlāk to pašu izdara arī dziesminiece Laura Mārlinga (Laura Marling). Debijas albums «Home Again» izdots 2012. gadā, un nominēts «Mercury» balvai.

Izdošanas datums: 15.07.2016.