Laura Mvula «The Dreaming Room»

(RCA)

8/12

Vēl aizvien var palasīt «Pitchfork», arī citus medijus, taču britu salās viens no atskaites punktiem saturīgajā popmūzikā varētu būt ikgadējā labākā britu albuma - «Mercury» balva, kura nesen izziņojusi nominācijas labākajiem pēdējo 12 mēnešu albumiem. Bovija, «Radiohead», «Savages», «The 1975» albumi jau TVNET slejās apskatīti, kārta dāmai no Birmingemas - Laurai Mvulai, kura, starp citu, pirms diviem gadiem uzstājās festivālā «Positivus».

Kolēģi no «intro.lv» jau savulaik rakstījuši par šo akadēmiski izglītoto pianisti un dziedātāju. Viņa uzaugusi netālu no Birmingemas kristīgā trīs bērnu ģimenē, un jau no agras bērnības ir dziedājusi visdažādākajos pasākumos, sākot ar skolas talantu šoviem un ģimenes viesībām un beidzot ar baznīcas koriem. Par savu pirmo un lielāko ietekmi viņa dēvē angļu deviņdesmito gadu meiteņu R’n’B grupu «Eternal», kas lielā mērā arī esot ietekmējusi viņas dziedāšanas stilu. Cerībā profesionāli nodarboties ar mūziku Mvula absolvēja Birmingemas Konservatoriju, iegūstot komponistes izglītību, tomēr sākotnēji sapni piepildīt neizdevās, tā vietā pēc universitātes piestrādājot gan pamatskolā par skolotāju, gan Birmingemas operas uzņemšanas nodaļā. Tieši laikā, kad Laura strādāja operā, viņas sūtītos demo ierakstus pamanīja Sony pārstāvji, kas ar jauno dziedātāju noslēdza sadarbības līgumu 2012. gada rudenī, pēc kā uz karstām pēdām tika izdots pirmais EP «She». Pateicoties šim ierakstam, par jauno dziedātāju interesi sāka izrādīt arī prese. Uzmanība vēl daudz vairāk pieauga pašās gada beigās, kad viņa vienas nedēļas laikā gan tika nominēta Brit Awards kategorijā «Kritiķu izvēle», gan arī ieguva ceturto pozīciju BBC Sound of 2013.

2013. gadā izdotā debijas plate «Sing to the Moon» arīdzan bija nominēta «Mercury» balvai. Lai arī muzikāli varētu likties, ka Mvula iederas neosoula lauciņā, viņas akadēmiskais piegājiens dziesmu sacerēšanā, aranžēšanā, drīzāk ierindo viņu amerikāņu džeza basģitāristes un dziedātājas Esperanzas Spaldingas (Esperanza Spalding) plauktā - tā ir mūzika, kas ir sarežģīti strukturēta, bieži vien pārlieku sarežģīti, un kurā viss ir ļoti precīzi un pareizi.

Mvula drīzāk iederētos festivālā «Rīgas ritmi», nevis «Positivus».

Šī akadēmiskā bagāža neviļus raisa asociācijas ar džeza leģendu Ninu Simoni, kura arīdzan bija augsta līmeņa klasiskās mūzikas pianiste un kuras melodijas ietekmēja nevis kāds džezmenis, bet pats Johans Sebastians Bahs. Kritiķi 30 gadus veco Mvulu bieži salīdzina ar Simoni, un, reaģējot uz šiem komplimentiem, Mvula bija devusies uz Hārlemu, lai uzzinātu ko vairāk par Simones biogrāfiju (skat. BBC dokumentālo filmu).

Pēc veiksmīgā starta mūzikas industrijā diemžēl ne tik saulaina izvērtās Mvulas personiskā dzīve. Sabiedrības lielā uzmanība, stress, slodze - tas viss pasliktināja viņas pašsajūtu.

Ilgus gadus viņa noklusēja, ka cieš no klīniskas depresijas un monofobijas

(bailes no vientulības, atstumtības), un tikai tagad intervijās par to atklāti sākusi runāt. Diemžēl tāpēc izjukusi arī viņas laulība ar zambiešu izcelsmes mūziķi, konservatorijas kursa biedru Tembu Mvulu (Themba Mvula). Nav brīnums, ka šķiršanās tēma caurvij šo ierakstu («You showed me love… of the deepest kind… I thank you»).

Muzikāli darināt šo plati Mvulai palīdzējis jaunais bundzinieks un producents Trojs Millers (spēlējis Marka Ronsona grupā). Mvula un Millers iepazinušies, kad ierakstījuši kopīgu dziesmu filmas «12 gadi verdzībā» skaņu celiņam, un jaunais albums galvenokārt tapis Millera mājas studijā Londonā.

Kā viesmūziķi ierakstā piedalās divi prominenti ģitāristi - Nails Rodžerss (Nile Rodgers) un Džons Skofīldss (John Scofield), abi dzirdami skaņdarbā «Overcome».

Īpaši liels Mvulas fans ir tieši «Chic» ģitārists Rodžerss, kurš uzrunājis dziedātāju tviterī. Kādā intervijā viņš teicis: «Jo sarežģītāks mākslinieks, jo es esmu laimīgāks. Un Laura padara mani ļoti laimīgu.»

Ierakstā piedalās arī Londonas Simfoniskais orķestris.

Viena no dziesmām («Phenomenal Woman») tapusi, iedvesmojoties no dzejnieces, cilvēktiesību aizstāves Meijas Endželu (Maya Angelou). Savukārt minūti garā telefonsaruna «Nan» ir ar ne mazāk fenomenālo Lauras vecmāmuļu.

Jāpiekrīt Rodžersam. Albums, lai arī skanīgs, ir visnotaļ sarežģīts. Arī pati Mvula nav nekāda selfiju karaliene, bet nopietna afrobritu māksliniece ar savu vēstījumu pasaulei. Pilnai laimei vienīgi trūkst kāds autentisks, raupjš, mazliet netīrs piegājiens, kas, manuprāt, šobrīd sterilo, pareizo skanējumu mazliet varētu atdzīvināt.

Cienījams pretendents «Mercury» balvai, taču vai labākais? Šaubos.

Izdošanas datums - 17.06.2016.