Protams, dažādas reliģiskas organizācijas ļoti kāri Ozija izgājienus uz skatuves (astoņdesmitajos viņš nokoda galvu dūjai un vēlāk arī sikspārnim) savulaik interpretēja kā paša Nelabā iedvesmotas, taču tāda ir šo organizāciju spēle - ir labais un ļaunais, tāda kā pretmetu cīņa... taču mūziķi (ar dažiem trakiem izņēmumiem norvēģu melnā metāla vidē) šo spēlīti neuztver pārāk nopietni. Tas viss ir teātris, šovs. Aliss Kūpers - viens no septiņdesmito gotiskā roka lāpnešiem, piemēram, ir paraugkristietis, kurš pats pasniedz ticības mācību, un kas līdzīgs sakāms par daudzus gadus atkarību nomocīto nabaga Oziju. Kāds tur vēl sātanists?

Ļausim leģendai dzīvot, jo «Black Sabbath» tiešām ir šā titula cienīgi. Par to, vai šī britu grupa ir izgudrojusi smago metālu (heavy metal) vai nav, mūzikas kritiķi turpina diskutēt vēl šodien. Viens gan ir skaidrs, ka

ar 1970. gada debijas plati un īpaši tituldziesmu «Black Sabbath» šis Birmingemas kvartets pāršķīra jaunu lappusi rokmūzikas vēstures grāmatā

, padarot 1960. gadu vidum raksturīgo britu blūzroka skaņu smagāku, lēnāku un tumšāku. Tas viss sākās pēc itāļu šausmu filmu meistara Mario Bavas filmas «Black Sabbath» (1963. gads) noskatīšanās. Režisora krāsainā šausmu estētika dīvainā veidā rezonēja ar tā laika krāsaino puķu bērnu vizuālo tēlu, un ģitārista Tonija Ajomi (Tony Iommi) galvā uzšķīla jaunu radošu dzirksteli. Un tapa viens no visu laiku baisākajiem roka ierakstiem - «Black Sabbath». Tieši ar šo dziesmu, kas balstās uz trīs nošu rifa, arī iesākās Rīgas koncerts, kurš 5. jūlija vakarā bija ļoti kupli apmeklēts (10 000 apmeklētāju).

Kā zināms, šī ir grupas gulbja dziesma, pēdējā turneja ar simbolisko nosaukumu «The End», un tajā devušies trīs no oriģinālā kvarteta dalībniekiem - Ozijs, Ajomi un gandrīz visu dziesmu tekstu autors Gīzers Batlers (Geezer Butler). Bundzinieks Bils Vards palicis mājās. Viņš nespēja īsti vienoties ar kolēģiem par finansēm (Ozijs gan apgalvoja, ka Vords vienkārši vairs nevarot augstā līmenī nospēlēt). Tāpēc pie bungām Vorda vietā turnejas koncertos plosās 36 gadus vecais sesiju bundzinieks Tomijs Klufetoss (Tommy Clufetos), kurš ar pieredzējušo vīru laipnu atļauju ticis arī pie sava solo izgājiena. Šāds solis, protams, koncertprogrammā ir iestrādāts ar gudru ziņu, lai teju 70 gadu vecumu sasniegušie rokeri varētu uzstāšanās vidū mazliet atvilkt elpu.

Rīgā vīri bija ieradušies no Polijas. Arēnas koncerta programmas pamatā bija gandrīz viss tas pats, kas Tauronas arēnā Krakovā, galvenokārt tikai muzikālais materiāls no pirmajiem grupas albumiem, no pirmajiem trim ierakstiem, izņemot «Dirty Woman», kas iekļauts grupas septītajā platē, 1976. gada «Technical Ecstasy». Būtībā tikai un vienīgi septiņdesmito gadu repertuārs, kad solists (līdz 1979. gadam) bija tieši «Lucifera mīlulis» Ozijs, kā viņu savulaik iesaucis kāds mūzikas kritiķis. Tiesa, Rīgā mūziķi, ja nemaldos, nospēlēja par divām dziesmām mazāk - piemēram, «Rat Salad» no klasiskā grupas albuma «Paranoid» (1970) palika ārpus setlistes.

Šāda programma faktiski ir tīra manta. Grupa nav mēģinājusi kaut kā izpušķot koncertu, lai izdabātu publikai ar kādu labi zināmu Ozija solo hitu, tā vietā piedāvājot grupas esenci - pirmo albumu materiālu, kas savā dziļākajā būtībā ir raupjš, primitīvs un mazliet baiss. To materiālu, kas kalpoja kā iedvesmas avots nākamajām paaudzēm.

Tādas dziesmas kā, piemēram, «Symptom of the Universe» (no 1975. gada albuma «Sabotage») ar disonējošu, zemu zāģējošu ģitāru, kurā Ajomi zemāko mi (E) ģitāras stīgu noskaņojis par trīs pustoņiem zemāk (uz C#), būtībā kļuva par jauna žanra - «thrash» metāla pirmo vēstnesi, formulu, pēc kuras vēlāk skaņdarbus sacerēja «Metallica», «Slayer» u.c. Tiesa, stīgu atlaišana patiesībā notika tāpēc, ka Ajomi spēlēja ar īpašu pirksta protēzi (darba traumas rezultātā pusaudža gados viņš zaudēja daļu no labās rokas diviem pirkstiem), kuras mākslīgā āda pēc katras uzstāšanās nodila un bija jāmaina.

Labi, negremdēsimies pārāk dziļi vēsturē. Ir 2016. gads, un abi ģitāristi - Batlers un Ajomi vēl aizvien lieliski pārvalda savus instrumentus un spēlē gluži kā ierakstos, taču

diemžēl Ozija vokāls gan ir nedaudz zaudējis savu agrāko gadu jaudu.

Nedaudz sakumpis, mazkustīgs, viņš tik vien spēja, kā pieteikt pāris dziesmas, pasist plaukstas un divas reizes nokliegties - «I Can't F..ing Hear You!» (Es jūs, sasodīts, nedzirdu!). Īpaši smagi noturēt toni viņam bija koncerta pirmspēdējā dziesmā «Dirty Women». Arī nekāda sātaniska šova, okultisma rituālu vai tamlīdzīgu leģendāru izdarību Rīgas koncertā, protams, neredzējām. Slavenais ūdens spainis, kas tika uzliets fanu zonas karstgalvjiem, gan bija.

Nobeigumā vēl daži labi vārdi par iesildītājiem. «Amerikāņu Laime pilnīga» jeb blūzroka apvienība «Rival Sons» perfekti iederējās šajā pasākumā, sakausējot savā mūzikā «Black Sabbath» jaunības dienu blūzroku (tuvākās asociācijas, protams, «Led Zeppelin») un kaut ko no 21. gadsimta rokmūzikas.

Cienījams roka vakars!

Dziesmu saraksts

Black Sabbath

Fairies Wear Boots

After Forever

Into the Void

Snowblind

War Pigs

Behind the Wall of Sleep

N.I.B.

Iron Man

Dirty Women

Children of the Grave

***

Paranoid