Šovasar mūziķi būs sastopami arī lielākajos Latvijas festivālos, tostarp Positivus un Laba Daba. Lai sīkāk iepazītu, kas tad īsti ir «Howling Owl», TVNET mūziķus aicināja uz sarunu maija vidū Braitonā, neilgi pēc koncertiem The Great Escape ietvaros.

Divu dienu laikā nospēlējāt divus labi apmeklētus koncertus. Kā pašlaik jūtaties?

Evija: Bija lieliski! Mums patika publika un vietas, kur uzstājāmies. Cilvēki izrādīja interesi, un jau tagad zinām, ka nākamgad atgriezīsimies Lielbritānijā, lai uzstātos vēl lielākā festivālā. Par to ir milzīgs prieks, jo daudzi mums mēģina iestāstīt, ka tas, ko darām, ir tikai dīvaina nišas mūzika mazām auditorijām, taču man šķiet, ka šādi gadījumi jau atkal pierāda, ka tā nav, jo citādi mūs neuzlūgtu uzstāties festivālā, ko apmeklē vairāk nekā 30 tūkstoši. Tas man liek domāt, ka mūsu spēlētais ir paredzēts jebkuram, kurš ir gatavs klausīties. Tieši tāpēc The Great Escape ir devis spēku. Jā, mēs esam muzikālie dīvainīši, bet arī mūs ikviens var pieņemt.

Lavs: Mūsu sociālajos tīklos arī var redzēt, ka daudziem šis ir ļoti patīkams atklājums, saņemam daudz pozitīvu atsauksmju par to, cik ļoti klausītājiem patikuši šie koncerti.

Kā The Great Escape atšķiras no citiem showcase festivāliem, kuros esat bijuši?

L: Šis ir pārliecinoši lielākais un mums pats nozīmīgākais. Mēs tam esam gatavojušies jau mēnešiem.

E: Politisku un juridisku iemeslu dēļ grūtības sagādāja pat nokļūšana šeit, un arī tas viss uzstāšanos Braitonā padara īpašu. Atceros, ka, sākot spēlēt kopā citās grupās pirms trim gadiem, mūsu sapnis bija kādreiz uzstāties Lielbritānijā, un nu tas beidzot ir izdevies. Mums allaž ir bijusi sajūta, ka mūsu mūzika šeit iederas, un tā arī ir.

L: Lielbritānijā alternatīvajai un neordinārajai mūzikai ir sena vēsture, te daudz kas notiek un cilvēki ir visam atvērti. Klausītāji ļoti ciena dzīvo mūziku, un mums tas palīdz.

Ir diezgan skaidrs, kā cilvēki Latvijā uztver Howling Owl mūziku. Kā ir ar Serbiju, vai klausītāji tur kam tādam ir gatavi?

L: Serbijā ir cilvēki, kas ir ieinteresēti mūsu mūzikā, bet viņus ir grūti sasniegt. Trūkst vietas, kur izcelties, jo ne tikai šādai, bet vispār mūzikai kopumā trūkst platformas, kur klausītāji var atrast vietējos māksliniekus. Serbijā viss ir sarežģītāk, sākot ar auditorijas sasniegšanu un beidzot ar finanšu piesaisti, lai varētu darboties.

E: Jā, bet tajā pašā laikā jāatzīmē, ka Serbijā esam koncertējuši mazāk, bet fanu tur mums ir vairāk. Man vispār patīk uzstāties Balkānos, jo tur publika ir ļoti enerģiska un aktīva.

Jūs vairākus gadus pavadījāt, studējot mūziku Nīderlandē. Kā jūs zināmā mērā no malas varētu vērtēt to, kas pašlaik notiek Latvijas mūzikā?

E: Latvijā ir daudz jaunu, spēcīgu un ļoti māksliniecisku cilvēku. Viņiem vienkārši vajag nedaudz laika, lai iekustinātu iestāvējušos ūdeņus, bet ticu, ka tas notiks, jo jaunie mūziķi Latvijā ir ļoti spēcīgi.

Kā tev šķiet, vai esi spējusi šos ūdeņus iekustināt arī ar savu mūziku?

E: Manuprāt, katrs, kas iesāk darīt kaut ko svaigu, zināmā mērā to dara.

L: Tikai ar to vien, ka piedāvājam šādu mūziku klausītājiem, mēs mainām mūzikas dzīvi Latvijā. Katrs, kurš atnāk uz mūsu koncertu, var ieraudzīt ko jaunu un iepazīt neiepazīto. Tas ir apbrīnojami, ka, darot jebko citādi, allaž būs kāda veida reakcija. Vai nu klausītājam riebsies, ka tas ir kaut kas tik ļoti atšķirīgs, vai arī viņš sāks domāt par dzirdēto, kāpēc tā. Protams, var būt arī tā, ka viņam uzreiz iepatīkas, un tādējādi arī nākamajiem dīvaiņiem ir vieglāk iegūt uzmanību.

E: Es atceros pirmo reizi, kad uzstājāmies Serbijā. Viens cilvēks mums teica, ka esot gribējis aiziet, bet neesot spējis to izdarīt, jo patiesi bijis ieinteresēts tajā, kas notiks tālāk! [Smejas.]

L: Man liekas, ka tas bija tavas balss dēļ. Ne reizi vien esmu dzirdējis, ka viņa dzied tik kaitinoši, bet tajā pašā laikā intriģējoši, ka aiziet prom šķiet neiespējami!

E: Tā laikam arī bija viena no pirmajām reizēm, kad mani salīdzināja ar Bjorku, vai ne?

Kāda ir tava attieksme pret šiem salīdzinājumiem ar Bjorku?

E: Patiesībā vakardien dzirdēju ko ļoti interesantu. Mūziķiem The Great Escape laikā ir pieejama Spotify atpūtas zona, un tās vadītājs man teica, ka, tiklīdz es runāju, viņam šķiet, ka blakus atrodas Bjorka. Es par to, loģiski, biju pārsteigta, jo tas ir jauns līmenis – uzskatīt, ka esmu kā Bjorka pat runājot! Uz ko viņš man atbildēja – nepārproti, tas nav tik dīvaini, jo 1996. gadā es biju viņas preses pārstāvis, tāpēc zinu, ko saku!

Vispār man šo bieži jautā, saucot arī par Latvijas Bjorku. Man tas nešķiet pareizi,

es neesmu Latvijas Bjorka, varu tikai piedāvāt Latvijas Eviju.

Tiesa, nemelošu, pašā sākumā man tas bija glaimojoši.

Kā ir būt grupā, bet katram dzīvot citā valstī?

L: Ir sarežģīti, ir nepieciešams daudz ko plānot, bet vismaz pašlaik tas strādā. Mēs esam tikai divi, un visu var noorganizēt. Vai nu es dodos uz Latviju, vai Evija uz Serbiju, bet, kad esam kopā, tad pilnībā nododamies darbam, lai no šā laika izspiestu maksimumu.

E: Mēs vienmēr atrodam laiku, lai radītu mūziku. Abi kaut ko rakstām, radām idejas un tad tās sūtām viens otram. Mēs esam ļoti labi draugi, mums ir līdzīgs viedoklis par lielāko daļu lietu, tāpēc viegli saprotamies un attālums mūsu attiecības neietekmē. Tāpēc es pat gribētu teikt, ka tas ir ļoti vienkārši.

Tu interviju gribēji sākt ar jautājumu, kas ir Howling Owl, bet tobrīd nespēju atbildēt. Tikko sapratu, ka man tā ir iespēja būt pilnībā pieņemtam no otra puses, tādējādi atļaujot maksimāli izpausties. Es vispār no Lava esmu iemācījusies ļoti, ļoti daudz šo gadu laikā, un esmu droša, ka nedz tā izklausītos, nedz dziedātu, ja mēs nebūtu grupas biedri. Joprojām no viņa daudz iemācos.

L: Man Howling Owl ir draudzība. Un draudzības iznākums ir tā mūzika, ko mēs spēlējam. Bet man iemesls, kāpēc sāku spēlēt ar tevi, bija tas, ka tik ļoti atšķiries no visa. Tu necenties iederēties skolas klišejās, varēja just, ka tev interesē kas cits, nevis džezs, uz ko bija lielais uzsvars augstskolā. Kopā spēlējot, mēs iepazinām viens otru, un man šķiet, ka tas, ar ko kopā spēlē, ir pats galvenais. Esmu patiesi laimīgs, ka ar tik labu draugu varu kopā spēlēt, izpausties, un zinu, ka tikšu saprasts. Turklāt mums nav vajadzīgi muzikālie kompromisi, varam darīt jebkuras mākslinieciskās lietas, ko vēlamies.

E: Mums ir tāda pilnīgā uzticība otra darbam uz skatuves. Es biju gatava braukt šurp, pat divus mēnešus nemēģinājusi, jo zināju, ka šīs uzticības dēļ viss mums izdosies.

Vai tas, ka dzīvojat dažādās vidēs, maina to, kā skan grupa?

L: Jā, noteikti. Tiesa, izmaiņas ir arī tāpēc, ka mēs paši maināmies. Daļa no lietām, kas mani iedvesmoja pirms gada, kad rakstījām lielāko daļu materiālu, mani vairs neietekmē, tās ir zudušas. Mēs paši augam, un mūzika aug līdz ar mums!

Kā notiek dziesmu rakstīšana?

E: Dažādi. Reizēm mēs viens otram sūtām jau diezgan gatavus materiālus un tad otrs tikai pievieno savu instrumentu partijas, citkārt atkal idejas ir tik zaļas, ka tās apstrādājam, tikai esot kopā. Sākam spēlēt, skatāmies, kas ir pamats, un tad cenšamies to kopīgi izkrāsot.

L: Vēl gana bieži attīstība notiek koncertu laikā. Izpildot dziesmas dzīvajā, neesam tās izplānojuši pilnībā, bet dažu koncertu laikā skaņdarbs iegūst konkrētas aprises un skanējumu.

E: Jā, tas man ļoti patīk, jo ir vairākas kompozīcijas, kas sākumā izklausījās pilnīgi citādi, bet caur koncertiem mainījušas ātrumu vai skanējumu, piemēram. Ir lieliski apzināties, ka viss ir mūsu kopdarbs, nevis tās ir tikai manas, bet tās – Lava dziesmas.

L: Man ir milzīga cieņa pret Eviju un viņas muzikālo gaumi, un šā iemesla dēļ es teju nekad neiebilstu viņas idejām. Es varbūt kādu dziesmu esmu plānojis pilnīgi citādi, bet viņa ir puse no grupas, un tāpēc viedoklis ir ļoti svarīgs.

E: To pašu varētu teikt arī es. [Smejas.]

Šonedēļ jūs uzstājāties The Great Escape, nākamnedēļ dosities uz Liverpool Sound City, kur spēlēsiet klubā, kurā karjeru sāka The Beatles, bet uzreiz pēc tam Serbijā rakstīsiet jaunu singlu. Vai pēc pāris mēnešu nesatikšanās šāds temps kādā brīdī nekļūst par lielu?

E: Nē, es jūtos lieliski! Ir sajūta, ka mūzika saņem to uzmanību, ko būtu pelnījusi. Tā ir visa centrs, tās dēļ mēs strādājam, un man gribētos, lai vienmēr tieši mūzikas, nevis labas reklāmas vai menedžmenta dēļ mēs kaut kur nokļūstam. Manuprāt, šī mūzika ir pelnījusi, lai viss notiek tik ātri!

Jūs šovasar arī atgriezīsieties Latvijā, spēlējot vairākos festivālos. Vai tiem, kas jūs redzēja uzstājamies jau pērn, būsiet sagādājuši kādus pārsteigumus?

L: Tā kā dzīvojam dažādās valstīs, mums nav bijis īpaši daudz laika strādāt pie jauna materiāla. Tiesa, es domāju, ka mums tāpat pietiek interesantu lietu, lai cilvēks nāktu piecas, desmit reizes klausīties un tāpat allaž dzirdētu kaut ko nebijušu.

E: Lavs ir ļoti spēcīgs improvizētājs, tāpēc katrā koncertā viņš kaut ko dara citādi. Lai vai kā, es nekad neesmu dzirdējusi kādu sakām pēc mūsu koncerta, ka šoreiz nebija tik interesanti kā iepriekšējā reizē. [Smejas.]

Un kas ar tiem, kas jūs klausīsies pirmo reizi? Ko viņiem gaidīt no Howling Owl koncerta?

L: Mūsu sniegums ir ļoti nepieradināts un enerģisks.

E: Cilvēkiem noteikti būs jauni iespaidi. Ja viņi mūs iepriekš nav dzirdējuši, esmu droša, ka klausītāji noteikti aizies ar dažādiem iespaidiem. Garantēju, ka nevienam nebūs garlaicīgi un savs viedoklis par mūsu mūziku izveidosies.

Visbeidzot, kas ir tas, ko jūs gribētu sasniegt nākamā gada laikā?

E: Lielā bildē mums ir skaidrs, ko mēs gribam sasniegt, bet tajā pašā laikā mēs arī esam atvērti dažādām iespējām. Ja parādās interesanta iespēja, esam gatavi uz to reaģēt un izmēģināt ko jaunu. Katrā ziņā mums nav izveidots skaidrs plāns, kas tieši ir jāsasniedz gada laikā, lai sasniegtu lielos mērķus.

L: Mēs gribētu sasniegt pēc iespējas lielāku auditoriju. Būtībā – darīt visu, lai grupa augtu.

E: Jau pašlaik rakstām jaunas dziesmas, un ļoti gribētos tās sākt spēlēt. Un turpināt to, ko esam darījuši līdz šim, lai nevienā brīdī nerodas sajūta, ka tā vairs nav tā mūzika, ko vēlamies radīt.