Fakts Nr. 1: Džims Kerijs (Jim Carrey) savulaik bija apkopējs rūpnīcā. Tagad mēs zinām, kur viņš ir iemācījies tik izteiksmīgi šķobīties. Fakts Nr. 2: pat līdz šai dienai Vils Smits (Will Smith), būdams Holivudas lielākā zvaigzne, vēl nevienu reizi filmās nav pārgulējis ar baltu sievieti. Tīri platoniskas attiecības. Puertorikānes neskaitās.

Apmēram pirms desmit gadiem šie aktieri bija sasnieguši savas popularitātes smaili. Pat ja Smits un Kerijs filmējās atšķirīgās filmās, abu mērķauditorija parasti bija viena un tā pati. Šā iemesla dēļ toreiz nevarēja pat iedomāties, ka abu aktieru filmas kādreiz varētu iznākt vienā dienā. Protams, laiki mainās, uzrodas sirmi mati un Sandra Buloka vairs nevienam nav vajadzīga. Kamēr Smits brīnumainā kārtā, visdrīzāk harismas dēļ, savu popularitāti nav zaudējis, Kerijs ar savām filmām nekāds lielais ļaužu pulcētājs nav jau vairākus gadus. Protams, neviens necerēja, ka Mišela Gondrī (Michel Gondry) šedevrs "Eternal Sunshine of the Spotless Mind" būs ļoti pieprasīta filma, bet tad, kad tu parādies uz ekrāniem labi ja vienreiz gadā un turklāt tādā izsmietā katastrofā kā "Number 23", tad zini, ka ir jāpieņem drastiski lēmumi, jo dārgākajos Losandželosas restorānos brīvas vietas pašas par sevi tāpat nerodas. Kerijs izdarīja paredzamu soli, atkal atgriežoties komēdijas žanrā, tāpēc atlika sagaidīt, vai šajā ar komēdijām jau tā pārbāztajā gadā kāds vispār par viņu izrādīs interesi. Varētu teikt, ka "Warner Bros. Pictures" nebija pārāk optimistiski noskaņota, filmu kinoteātros ieliekot kopā ar Smita "Seven Pounds", bet tagad, apskatoties rezultātus un nedaudz padomājot, var redzēt, ka tas bija riskants, bet īstenībā prātīgs gājiens. Tuvojas Ziemassvētki, un diez vai cilvēki vēlas skatīties pārmērīgi depresīvu filmu par ciešanām, miršanām un datorgrafikas medūzām, pat ja tā visa priekšgalā stāv Smits, kuram komerciāli neveiksmīgu filmu ir ļoti, ļoti maz. Protams, palīdzēja arī kritiķi, kuri nežēloja "Seven Pounds", saraujot to septiņos gabalos. Tātad galu galā sanāca tā, ka šajā duelī uzvarēja Kerijs, kas ir pārsteigums, turklāt, neatkarīgi no tā, vai "Yes Man" ir laba komēdija vai ne, vismaz uz kādu laiku viņš ir atgriezies.

Pagājušās nedēļas nogalē ienesīgāko filmu desmitniekā nokļuva multfilma "The Tale of Despereaux" un Denija Boila (Danny Boyle) režisētā "Slumdog Millionaire". "The Tale of Despereaux" nopelnītie desmit miljoni nav skaitlis, ar kuru varētu lielīties, piemēram, "Pixar" vai "Dreamworks" animāciju studijas, bet tādai maza profila filmai, par kuru neviens no mums vēl pirms dažiem mēnešiem neko nezināja, tas ir ļoti ievērojams panākums. "Slumdog Millionaire" ierobežotā apgrozījumā lielāko pilsētu kinoteātros tiek rādīta jau sešas nedēļas, bet tikai šonedēļ to beidzot var noskatīties visi amerikāņi. Lai gan liela daļa dialogu filmā ir indiešu valodā (tā stāsta par kādu nabadzīgu puisi, kurš piedalās vietējā "Who Wants to be a Millionaire?" TV spēlē), gan kritiķi, gan skatītāji to ir atzīmējuši kā lielisku, sirsnīgu filmu, pat tad, ja ir jālasa tie sasodītie subtitri. Tā vien izskatās, ka katru gadu iznāk kāda neliela filma, kura iekaro skatītāju sirdis un kļūst par negaidītu komerciālu panākumu. Pirms diviem gadiem tas notika ar "Little Miss Sunshine", pērn ar "Juno", un šogad tieši tāds pats liktenis varētu piemeklēt arī "Slumdog Millionaire", jo citus kandidātus es pagaidām neredzu.