Balvu Spēlmaņu naktī kā Gada labākā aktrise saņēmāt teju pirms mēneša... Kādas tagad ir izjūtas, atminoties šo mirkli?

Tas bija ļoti emocionāls notikums! Un vispār jau būtībā tās bija trīs balvas: skatītāju balsojums par Džilindžera iestudēto "Raganu" ir mūsu - visa teātra - balva. Man pat gribētos teikt, ka skatītāju balva pārsver Gada aktrises balvu. (Smaida.) Tas radīja un joprojām rada šampanieša sajūtu, jo tika padarīts liels darbs, kas tika arī pienācīgi novērtēts. Īpaši tāpēc, ka nominācijas man bijušas pulka, taču liepājniekiem ir grūti "pārspļaut" galvaspilsētu.

Mums ir ļoti daudz labu un spēcīgu izrāžu, taču jābūt ļoti izciliem, lai mūs pamanītu, atzīmētu un novērtētu.

Jums šogad tika arī Lilitas Bērziņas balva.

Abas balvas tagad stāv teātrī vitrīnā, kur izliktas skatītāju aplūkošanai, lai arī viņi varētu papriecāties par mūsu teātra sasniegumiem. Negribēju turēt mājās – tur balvas tikai pārklātos ar putekļiem...

Raganas loma jums nāca smagi?

Kā par brīnumu – nē. Tas bija tāds ļoti savdabīgs un interesants process. Krāsas un veids, kā tapa loma un arī izrāde kopumā, bija kaut kas pilnīgi jauns arī man kā aktrisei. Strādāju ļoti daudz, un arī lomu man ir daudz, tāpēc iegūt jaunas krāsas kļūst aizvien grūtāk. Taču šo materiālu Džilindžers man nodiktēja, parādot ceļu, pa kuru ir jāiet.

Izrāde enerģētiski ir ļoti grūta, jo prasa milzīgu spēku - ne tikai fizisku, bet arī garīgo intensitāti,

tādēļ pēc izrādes dažkārt jūtos kā izspiests citrons.

Vai šīs izrādes galvenajā varonē ir kaut kas no jums pašas?

Laikam gan. Kādā intervijā jau teicu, ka pirms divdesmit gadiem diez vai varētu šādu lomu nospēlēt. Par šiem gadiem ir noslāņojušās visādas sajūtas, ir viss kas pieredzēts un piedzīvots. Sievietes dvēsele ir liels noslēpums, un šī loma bija iespēja sevī ielūkoties ļoti, ļoti dziļi. Protams, ne vienmēr tas, ko ieraugi, tev ļoti patīk. Tas ir kā tāds psiholoģijas seanss, un,

kā reiz izteicās mans kolēģis Egons Dombrovskis, šī loma man nemaz neesot nākusi par labu...

Esmu pamanījusi vienu lietu – kad ir nospēlēta kāda patiešām grūta loma, pie katras nākamās tu ķeries ar lielāku satraukumu, jo negribas atkārtoties, bet gribas atrast kaut ko jaunu. Un ir dažas lomas, kas pirkstu nospiedumus tevī atstāj uz ilgu laiku... Ragana nospiedumus ir atstājusi pavisam noteikti.

Nav radusies vēlēšanās, piemēram, Valpurģu naktī uzsēsties uz slotas un palidot pa Liepāju?

(Smejas.) Nav gan! Esmu ļoti labestīgs cilvēks, vismaz man gribētos tā domāt. Man nepatīk strīdēties ar cilvēkiem, nepatīk negatīvas emocijas. No tām jau izbēgt nevar, bet es labāk dzīvoju mierā un saticībā. Protams, ir jau arī baltās raganas... Un tomēr

man šķiet, ka sieviete ir radīta mīlestībai.

Ja mīlestība pārvēršas par naidu vai indi, acīmredzot ir bijuši baigie dvēseles kūleņi.

Psiholoģes Annas lomu jaunajā LTV seriālā "Eņģeļu māja" arī uztvērāt kā balvu?

Drīzāk varētu teikt, ka uztvēru to kā vēl vienu iespēju. (Smaida.) Seriālus neskatos, un man pret tiem ir zināma attieksme, taču šajā gadījumā piekritu, jo ir ļoti laba komanda. Turklāt režisors Armands Zvirbulis ir ļoti izsmalcināts un labs sava amata meistars, tāpēc atteikties būtu muļķīgi. Ceru, ka viņa un citu manu kolēģu klātbūtne seriālā garantēs zināmu kvalitāti.

Anna arī ir ļoti sievišķīga būtne, un man liekas, ka viņas personības šķautnes parādīsies tikai ar laiku... Ceru, ka šis tēls taps krāsaināks. Anna būtībā esmu es, Inese, tikai man ir režisora un scenārista iedoti virzieni, kuros iet. Mana fizioloģija no tā nemainās – atšķirībā no Raganas, kur tiek mainīta balss un kustības, un šis tēls dzīvo citu dzīvi.

Vai, gaidot šo seriālu, esat paskatījusies, ko dara konkurenti?

Ziniet, man vienkārši tam nav laika! Man taču ir darbs teātrī, tagad arī filmēšana, un galu galā man ir arī mājas dzīve. Tāpēc vienkārši nevaru atļauties sēdēt pie televizora un skatīties seriālus.

Katrā ziņā bargākais kritiķis sev esmu pati – man no malas var teikt ļoti daudz labu vārdu, taču iekšējais cenzors tāpat visu saliks pa plauktiņiem... (Smejas.)

Neļaujos labo vārdu glāstam, taču labi vārdi, protams, ļoti motivē.

Tomēr tik un tā esmu un palieku pati sev stingrākais kritiķis. Man galvenais ir tas, lai es ticu tam, ko daru.

Mēs runājam īsu brīdi pirms Ziemassvētkiem. Ko jūs gribētu palūgt Ziemassvētku vecītim?

Man ļoti gribētos mazliet vairāk brīvā laika – tā, lai varu nopirkt Ziemassvētku dāvaniņas un sacept piparkūkas, un lai man būtu vairāk laika maniem bērniem. Teātrī esmu paņēmusi nosacītās brīvdienas, jo nolēmu teātra koncertā nepiedalīties... (Smaida.) Ļoti ceru, ka uz Ziemassvētkiem no Anglijas atbrauks arī mans vecākais dēls, taču ne vienmēr var izdarīt to, ko gribētos.

Bet man pašai labākā dāvana būtu, ja es varētu aizbraukt uz kalniem un drusku nomainīt vidi. Šobrīd ir pagājuši četri gadi, kopš neesmu bijusi ārpus Latvijas, tādēļ ceru, ka nākamā gada janvārī man beidzot šo sapni izdosies īstenot.