Šo rindu autoram sakārojās nogaršot jaunās vīna ražas božolē, izvēdināt no darbiem pārkarsušās smadzenes un saņemt kārtīgu kultūras vitamīnu injekciju. Plāns tika izpildīts par 120 procentiem.

Mājas darbs

Lai Parīzē labi pavadītu laiku ne jau bezgalīgos pārbraucienos, bet gan omulīgos krodziņos, pirmais noteikums – tepat mājās izvēlēties viesnīcu stratēģiski pareizā vietā. Jāņem vērā, ka Parīze ir sadalīta rajonos, bet tie ir numurēti. Nosacīti šo pilsētu var iedomāties kā apļu loku – tūristu iecienīto Francijas galvaspilsētas centru veido pirmie astoņi rajoni, tos ieskauj nākamais rajonu loks. Pirmoreiz internetā rezervējot viesnīcu, nevajadzētu uzrauties uz skanīgiem ielu nosaukumiem. To, vai rajons ir labs, nosaka nevis nosaukums no sērijas Palace Royale, bet gan necils skaitlis, kas atrodas adreses sākumā. Ja tāds netiek norādīts, sūtiet šo piedāvātāju dillītēs. Visticamāk, tas nozīmē, ka viesnīca atrodas pabaisā kvartālā, kur saimnieko iebraucēji no trešās pasaules valstīm. Ticiet – tad jau mūsu pašu maskačka ir elegants snobu rajons. Tāpat obligāti pieprasiet ne vien ierasto numuru aprakstu, bet arī skaidrojumu, kā no Šarla de Golla lidostas nokļūt līdz viesnīcai. Ideālais variants – ja viesnīca atrodas netālu no visiem Parīzes jaukumiem, bet līdz lidostai var nokļūt ar vienu transporta līdzekli (vēlams, vilcienu, jo tas nav atkarīgs no transporta sastrēgumiem), netērējot šim braucienam vairāk par stundu. Normālai trīszvaigžņu viesnīcai pieklājīgā rajonā ar tūristam izdevīgu transporta izkārtojumu, dubultgultu, vannu un tualeti numurā, televizoru un zviedru galdu brokastīs vajadzētu pietikt ar 80–100 eiro diennaktī. Ja vēlaties kaut ko šikāku, cenu griesti, protams, nav ierobežoti.

Lai atrastu normālu viesnīcu un nopirktu biļeti, nevajag nekādu pārdabisku zināšanu un spēju. Stunda internetā, un viss nepieciešamais būs jūsu rīcībā. Galvenais – plānot visu laikus un nepadoties bara instinktam, metoties kārtējās tūristu firmas apkampienos, lai pēc tam atskārstu, ka vienīgās atmiņas par braucienu ir bezgalīgā nīkšana autobusos un pāris ekskursiju sprinti no sērijas: pa kreisi jūs redzat Sēnu, bet pa labi Tileriju dārzus.

Senās un grūtās dienas, kad, lai nokļūtu Parīzē, nācās lidot vispirms uz Stokholmu vai Londonu, bet atceļā uz Kopenhāgenu, ir pagājušas. Airbaltic piedāvā tiešos reisus, tāpēc atliek vien laikus ierasties lidostā Rīga. Pēc apmēram divarpus stundu lidojuma jūs sveiks neviesmīlīgais Šarla de Golla lidostas 1. terminālis – noplukušu marsiešu lidaparātu atgādinošs ūķis (šķiet, 60. gadu arhitektūras šedevrs), kurā droši vien var sastapt pat Fantomasu, ja tikai labi pameklē. Visi uzraksti te ir tikai franču valodā, un arī franču angļu valoda ir tā pati franču valoda, kurai piekabinātas dažas angliskas izskaņas, tāpēc no viesnīcas laikus pieprasītā informācija ir vienīgais veids, lai nejustos kā citplanētietis un atrastu pareizo ceļu un transporta līdzekli.

Dzīvojot postpadomju telpā, mums tā vien šķiet, ka krievu bardaks ir nepārspējams, bet... lika pagaidīt. Francija šajā ziņā noteikti ir pārāka. Starpība vien tāda, ka francūžu vieglprātīgo attieksmi pret dzīvi nosaka tas, ka tās pamatā ir spēcīga un sakārtota sistēma. Tas rada iekšējo pārliecību, ka nekas slikts jau nenotiks. Un nenotiek jau ar`.

Šoreiz gadījās ielidot Francijā brīdī, kad bija noticis kaut kas ārkārtējs un nekursēja RER vilcieni, kas savieno lidostu ar Gare du Nord – Parīzes Ziemeļu staciju. Par spīti šķietamajam bardakam, nepilnas stundas laikā tika sagādāti autobusi, bet, kamēr tos meklēja, tika atjaunota arī dzelzceļa satiksme. Latviešiem, dodoties uz Parīzi, vislabāk aizmirst vācu baronu iedzīto kārtīgumu un punktualitāti. Francijas galvaspilsētā ļaudis nesteidzas un nestreso, bet gan bauda dzīvi.

Kā neapmaldīties

Šajā ziņā priekšroka visiem tiem, kas skolā nav bijuši nesekmīgi ģeogrāfijā, un orientēšanās sporta piekritējiem. Pieklājīgu Parīzes karti bez maksas izsniegs viesnīcā (ja esat izvēlējies normālu viesnīcu). Tajā atradīsiet ne vien ielu nosaukumus un savu mājvietu, bet arī visus galvenos tūrisma apskates objektus un lielākos šopinga centrus.

Sevi cienošu viesnīcu kartes otrā pusē būs pilsētas autobusu un metro shēma. Nekomentēšu autobusu sistēmu – Parīze ir liela, ielas platas un korķiem pārpilnas. Lielākoties tiek izmantots metro. Tūristam ir ļoti izdevīgi pirkt Paris visite biļeti, kas der gan metro, gan RER vilcieniem. Šī sistēma praktiski pārklāj visu Francijas galvaspilsētu un tās apkārtni. Biļete jāpērk uzreiz uz tik dienām, cik plānojat pavadīt Parīzē. Tā maksā apmēram 7 eiro dienā, bet tiek piedāvātas arī atlaides dažādos muzejos un citās atrakcijās. Atlaižu piedāvājumi mainās pa sezonām, un tās mēdz būt diezgan būtiskas. Šoreiz, piemēram, bija 50% atlaide pilsētas apskates ekskursijai ar divstāvu busu. (Ir vērts rūpīgi izpētīt biļetei pievienoto bukletu.) Francijas galvaspilsēta jau sen piedāvā to, ko Rīgas rātskungi tikai sola, – magnētisko biļešu sistēmu un iespēju, vienreiz nopērkot biļeti, braukt, cik tik sirds kāro. Protams, biļeti nevajadzētu pa ceļam nozaudēt. Lai izkļūtu no metro, var gadīties, ka tā atkārtoti jāizlaiž caur magnētisko biļešu kontrolieri.

Metro shēma Parīzē pirmajā mirklī šķiet pietiekami sarežģīta. Galvenais – saprast, kādā virzienā jūs vēlaties braukt, un to, ka ir divējādas metro stacijas. Vienas ir parastas, otras – tādas, kur iespējams pārkāpt uz kādu citu metro līniju. Izpētot, kurp vēlaties nonākt un ar kādu metro jums jābrauc, Parīzes vēderā jutīsieties pietiekami omulīgi, bet pati pilsēta būs jums pie kājām.

Jā, ja nu gadās apmaldīties, neprasiet palīdzību pretimnācējiem. Visticamāk, mesjē būs dumjš kā zābaks un jums nepalīdzēs. Par to gan nevajadzētu brīnīties – pilsēta patiesi ir milzīga, ielu ar vienādiem nosaukumiem ir pat desmitiem; kāda jēga tērēt laiku? Iedomājieties kopā saliktas padsmit Rīgas ar kādām 25 K. Barona ielām – tādi ir Parīzes mērogi. Ja jūtaties pazudis, droši ejiet iekšā tuvākās viesnīcas recepcijā un prasiet. Var gadīties, ka viņi tur pat runā angliski!

Darīt ir ko

Francijas galvaspilsētā, vienā no lielākajam Eiropas metropolēm, ko darīt var atrast vienmēr. Kāds turp dodas, lai iepirktos, un tas patiesi nav sliktākais laika pavadīšanas veids. Skaļo zīmolu nosaukumi te nav vis mūsu platumu grādiem ierastās krutkas, bet gan oriģināli, un piedāvājums patiesi labs. Parīze patiešām ir pilsēta, kur redzi – slavenie pasaules modes dizaineri nav bezgaumīgi atkritumu pārstrādātāji, kā varētu šķist šeit, Latvijā, bet cenas, salīdzinot ar Rīgas veikaliem, īpaši, ja vēl izdodas trāpīt atlaižu sezonā, ir tādas, ka ne jau velti daudzi attapīgi mūsu tautieši iepirkties dodas uz ārzemēm. Iznāk krietni lētāk, kvalitatīvāk un modernāk.

Ja neesat plānojis iepirkties, bet gan baudīt kultūras dzīves bezgalīgi plašo piedāvājumu, jāņem vērā kāda Parīzes īpatnība – neba nu viens jūs tāds gudrītis. Ja ir vēlme apmeklēt teātrus vai operu, biļetes jārezervē laikus. Pie lielajiem teātriem jau stundu pirms izrāžu sākuma sastapt lieko biļetīšu medniekus ir gauži parasta parādība. Runājot par muzejiem, jāņem vērā, ka biļešu cena mēdz būt diferencēta. Dārgākā biļete būs tā, kas, protams, dos iespēju aplūkot visas ekspozīcijas. Luvrā tāda maksā 13 eiro, bet, piemēram, Pompidū laikmetīgās mākslas centrā – 10 eiro. Nevajadzētu iedomāties, ka Luvru iespējams normāli izstaigāt divu stundu laikā, kā to apgalvo Latvijas tūrisma firmu piedāvājums. Ja vēl gadās lejā zem piramīdām biļešu rindā pastāvēt, laika pietiks vien tik, lai labākajā gadījumā brašā solītī aizrikšotu līdz Leonardo da Vinči Monai Lizai. Normāli būtu Luvras apskatei ieplānot vismaz dienu. Ja neņem vērā Āzijas tūristu nemitīgo mīņāšanos pie jaunās un pamuļķīgi smaidošās dāmas, Luvrā tomēr ir daudz vērtīgāku un pīāra nesacūkātu lietu, kuras noteikti der apskatīt. Gan gleznas, gan dārglietas, gan interjeri, gan citas vērtības, kas savāktas no visas pasaules. Īpaša sajūta ir, esot Luvrā pirmoreiz, kad pār apmeklētāju biezā slānī nogrūst tas, kas pirms tam redzēts skolas mācību grāmatu attēlos. Te viss ir dzīvajā un oriģinālā, nevis ierastajās reprodukcijās. Jāsarūgtina foto cienītāji – salīdzinājumā ar senākiem laikiem, kad fotografēt Luvrā bija atļauts teju visur, tagad glezniecības spārnā to darīt ir aizliegts.

Tiem, kam nepatīk māksla, atgādināšu – muzeju Parīzē ir bezgalīgi daudz: sākot ar Vīnu muzeju un beidzot ar dažādiem tehnikas muzejiem. Un ko redzēt tajos būs pat vistrakākajam muzeju nīdējam.

Trešais visnotaļ respektablais un buržuāziskais laika pavadīšanas veids Parīzē ir dzīves baudīšana krodziņos. Tas patiesi ir teātris un cirks vienuviet. Ja vien atļauj laiks un nauda, to ir vērts izbaudīt.

Virtuves jaukumi

Lai man piedod Mārtiņš Rītiņš un pārējie Latvijas labākie šefpavāri, bet franču virtuve, vismaz Parīzes variantā, ir vienkārši drausmīga, un īpaši tajā daļā, kas reprezentē nacionālos ēdienus. Tūrismu firmu bukleti latvju ceļotājiem kā kaut ko ekskluzīvu nereti sola tieši šo, bet lai dies` pasargā no franču nacionālā garduma – sīpolzupas. Kas gan var būt briesmīgāks par to! Buljons ar sīpoliem, pārliets ar kausētu sieru, un visā šajā brīnumā vēl iesviests pikucis baltmaizes. Pirmās karotes vēl tā – pieklājības dēļ, bet turpinājums, virumam atdziestot, ir vienkārši šausmīgs. Izmirkusī baltmaize vien ko vērta! To pašu varu teikt par normandiešu desiņām un tamlīdzīgiem brīnumiem, kuros iestrādāts teju vai viss, kas liellopam vēderā vai šūpojas kājstarpē. No sirds neiesaku! Dabūt to lejā ir neiespējami, un nekāds vīns, pat viskijs, konjaks vai džins te nelīdzēs. Pat ja tos sajauc kopā vienā glāzē... Tad jau labāk uzreiz ķerties pie varžu kājiņām vai gliemežiem. Tie, ja cepti īpašajās pannās, kur katram gliemezītim atvēlēta sava vietiņa, ir visumā gardi.

Nevaru piedāvāt īpašu recepti, kā vajadzētu izvēlēties krodziņu vai kāpēc vajadzētu izvēlēties tieši to, ja Parīzē tādu ir ik uz stūra. Parasti šajā ziņā vados pēc intuīcijas, tomēr ir dažas pazīmes, kas izvēli atvieglo. Pirmkārt, normāli krodzinieki redzamā vietā izliek ēdienu cenas. Otrkārt, ja iestādījumā neviens neiegriežas, tā nav īpaši laba pazīme. Treškārt, ja vakaros krodziņā sēž kungi smokingos un dāmas ar īstu briljantu kaklarotām, par 20 eiro paēst tur neizdosies. Pārējais atkarīgs no gastronomiskās drosmes, gaumes, deguna, maciņa un estētiskajām prasībām. Jā, vēlams arī pārliecināties, vai krodziņa galdu virsmas nav mazākas par zupas šķīvi. Latviešu cilvēks pieradis ieturēties lielākos plašumos, bet, ejot kompānijā, droši var sastumt pāris galdiņu kopā. Un nevērtējiet vīru no cepures, t. i. – krogu pēc izkārtnes. Īpaši kaut ko uzminēt nav iespējams, pat ja pieminēts vārds bar vai grill. Parīzē atšķirībā, piemēram, no Briseles, nedarbojas likumsakarība par totālo tūristu slaukšanu un viduvēju servisu pilsētas centrā. Lieliskus krodziņus iespējams atrast vietās, kur tūristi burtiski spieto, kamēr draņķīgi iestādījumi var trāpīties nomalēs, kur šķiet, ka saimniekam vispār būtu jāpriecājas, ja pie viņa kāds ienāk.

Piedāvājumu daudzveidība Parīzē ir pamatīga – turki, indieši, itālieši, taizemieši, japāņi, ķīnieši... Diezgan lētas un baudāmas ir maltītes ķīniešu krodziņos. To priekšrocība – ēdienkarte trīs valodās, labi sagatavots ēdiens un dažādi liesmojoši deserti, kurus vērts pasūtīt kaut vai šova dēļ. Vislielākie batonu spraudēji sastopami itāliešu krodziņos. Tur var gadīties noklausīties aizkustinošu stāstu, kā šefa sieva – sinjora mazām, smalkām rociņām – pati mīcījusi pasaulē labāko makaronu mīklu, lai pēc tam jums pagatavotu spageti... no paciņas, kāda nopērkama jebkurā Latvijas lielveikalā. No savas pieredzes varu sacīt – labi ir turku krodziņi.

Jautājums, cik tas maksā, ir svarīgs katram, kas skaita naudu. Iespaidīga lieluma otrajam ēdienam ķīniešu krodziņā vajadzētu pietikt ar 8–10 eiro, līdz ņemamie ēdieni ir vēl lētāki. Daudzi krodziņi piedāvā to, ko Latvijā dēvē par kompleksu, un to cena parasti ir no 9 līdz 14 eiro. Arī nekompleksam – dārgākam otrajam ēdienam – tomēr nevajadzētu maksāt vairāk par 16 eiro. Par klātdzeramo runājot – krūzīte kafijas maksā no 2 līdz 4 eiro, bet, Parīzē esot, būtu grēks neiemalkot mazliet vīna. Krodziņu ēdienkartēs noteikti var atrast pudeli normāla vīna vērtībā līdz 20 eiro. (Ar speciālu vīna karti neviens te neuzbāzīsies.) Braucot uz Franciju tagad, būtu noziegums nenobaudīt 2006. gada božolē – jaunvīna mucas šoruden tika atvērtas 16. novembrī, un tie, kā vienmēr, ir franču nacionālie svētki; īpaši, ja gads bijis vīnogām labvēlīgs. Pudele božolē krodziņā maksās 11–16 eiro, bet veikalā – 3–5 eiro.

Ja neesat gatavs krodziņā par sātīgām pusdienām un pudeli vīna atstāt 20 un vairāk eiro, tas nenozīmē, ka Parīzē jācieš bads. Iespējams atrast nedaudz dārgākas viesnīcas, kur cenā iekļautas brokastis un vakariņas. (Samērā kvalitatīvs zviedru galds viesnīcā, kur apmetās šo rindu autors, maksāja 7,5 eiro no personas.) Tāpat, ja pameklē, iespējams atrast kādu pārtikas veikalu. To gan atrast būs krietni grūtāk nekā krodziņu.

Ieejot Parīzes pārtikas veikalā, jau kuro reizi nākas secināt, ka virkne produktu te maksā gandrīz divreiz lētāk nekā Rīgā. Tas noteikti attiecas uz mūspusē ekskluzīvo delikatesi – dienišķajiem franču sieriem un vīniem. Ļoti kvalitatīva sula litra pudelē maksā ap 1,5 eiro, pēc tomātiem smaržojoši tomāti – 2,5 eiro kilogramā, apetītlīga šķēlītēs sagriezta cūkas karbonāde vakuumiepakojumā – 3 eiro. Latvietis, būdams attapīgs, Parīzē nepazudīs.

Kas attiecas par mājupvešanu – ņemiet vērā, ka šķidrumus lidmašīnas rokas bagāžā jaunie noteikumi ienest vairs neļauj, bet Šarla de Golla lidostā ar bagāžu apietas visai brutāli. Ja vēlaties par smiekla naudu papildināt sava vīna pagrabiņu krājumus, domājiet, kā pudeles droši iepakot. Arī franču siers, kā jau īsta manta, smird šaušalīgi, pat ja to iepako desmit polietilēna maisiņos. Tas ir gandrīz kā beigta žurka zem grīdas vai pat vēl ļaunāk, tāpēc nelieciet siera kārbiņu vienā somā ar tikko iegādāto Kenzo vakartērpu; izvēdināt būs grūti.

Bomži

Lai gan ubagošana, ielu tirdzniecība un citāda diedelniecība Francijas galvaspilsētā, salīdzinot ar to, kā tur izskatījās pirms gadiem trim, ir nepārprotami gājusi mazumā, tomēr šīs mantas Parīzē joprojām netrūkst. Viens no centrālajiem bomžu štābiem ir Sēnas krastmala un patiltes. Vidusmēra franču bomzis, salīdzinot ar mūsējo, ir aristokrāts. Viņš parasti nakšņo teltī, un viņam pieder grila aparāts. Sēnas krastmala vispār ir visai kolorīta; to neredzēt nozīmē neredzēt neko. Vislabāk apskati sākt no rīta, apvienojot to ar citu Parīzes tūrisma objektu apmeklējumu. Ļoti ērti šajā ziņā ir upju kuģīši. Šoreiz izmantoju Batobus pakalpojumus. Biļete gan maksā 11 eiro, bet tā ir derīga visu dienu, kas dod iespēju izkāpt katrā pieturā, apskatīt kādu arhitektūras pieminekli un ar nākamo kuģīti doties tālāk.

Atgriežoties pie ubagiem – visnepatīkamākais diedelēšanas paveids ir dziedošie ubagotāji metro. Īpaši tie, kas izmanto pārnēsājamas akustiskās sistēmas. Iespundēts vagona šaurībā, vienkārši esi spiests klausīties viņu priekšnesumu, kas parasti ir drausmīgs. Viens tāds āksts – reperis – demonstrēja pat vēderdejas. Otrs diedelēšanas paveids Parīzē ir t. s. ielu mākslinieki, kas ik pa brīdim piedāvājas jūs uzzīmēt. Suns ar asti to izdarīs daudz ātrāk un kvalitatīvāk – šo mālderu sugu šoruden policija ir patriekusi no Parīzes Dievmātes katedrāles apkaimes, bet Monmartras piekājē viņu ir gana daudz. Ja nav ko darīt, varat riskēt, tomēr ņemiet vērā – puisis, kas jūs zīmēs, nudien nebūs Rembrants.

Trešo ielas darboņu pasugu veido afroparīzieši, kas senāk tirgoja bumerangus un bez maksas dāvināja rozes, bet šoruden cītīgi sēja lētticīgiem auniem ap roku burvju cilpiņas. Vai gan jāpiebilst, ka šie zeļļi ir specializējušies naivu tūristu slaukšanā...

Dievnami

Gotiskajā stilā ieturētajiem Parīzes dievnamiem piemīt kāda burvīga īpatnība – tajos droši var doties iekšā, un neviena spindzoša draudzes vecene, nikni purpinādama, jums neskries pakaļ, kā tas mēdz notikt Rīgas baznīcās. Parīzes Dievmātes katedrāle, pateicoties klasiķim Viktoram Igo, ir kļuvusi par vienu no Francijas galvaspilsētas tūristu mekām. To apskatīt noteikti ir vērts – gan bezmaksas apskatei atvērto daļu, gan to, kas par maksu. Ja nav žēl laika, var mēģināt izstāvēt rindā, lai ar liftu uzbrauktu dievnama tornī. Un, protams, fantastiskās vitrāžas, svecīšu tūkstoši... Tie nu gan ir vistīrākā komercija – tas, ko Latvijā dēvē par lielo kapu lukturīti, šeit maksā 10 eiro, bet ploška – 2 eiro.

Turpat netālu katra savā Sēnas krastā atrodamas divas unikālas, bet klasiķu neaprakstītas un tāpēc nekomercializētas svētnīcas – Sv. Severīna (blakus iecienītajam tūristu ēstuvju kvartālam) un Sv. Žaka (netālu no Pompidū centra). Atšķirībā no uzpucētās un noglancētās Notre Dame tās abas glabā gadsimtiem krāto sodrēju kārtu, kas balto dievnamu celtniecības pamatmateriālu laika ritumā padarījusi melngani brūnu. Sajūta šajos dievnamos patiesi iespaidīga – banālā frāze par laikmetu seno elpu te ir īsti vietā, turklāt abas svētnīcas celtas enerģētiski spēcīgās vietās un nav tūristu pūļu apsēstas. Stāvu kāpienu cienītājiem varu ieteikt Monmartras dievnamu Basilique du Sacre Coeur de Montmartre. Nokāpjot kreisās puses sānu puspagraba velvēs un samaksājot 5 eiro, ir iespēja pacelties debesīs, raušoties pa šauriem pakāpieniem augšup tornī un pa ceļam izložņājot tā jumtus un pārējos torņus. Vislielākais pārsteigums – biezais baltā akmens jumta segums un dīvainā sajūta, ka īsti nesaproti, vai atrodies kristiešu dievnamā vai musulmaņu svētnīcā. Jāpiebilst – lai nonāktu pašā Monmartrā, kāpiens augšup uz izslavēto mākslinieku paradīzi ir pamatīgs. Var izmantot funikulieri vai vilcieniņu, bet kāpšanai ir savs neatkārtojams smeķis.

Funkcionālisms

Esot Parīzē, nebeidz pārsteigt tās funkcionālisms un ērtums. Pēc pirmā mirkļa bardaka iespaida, kas nebūt nav mānīgs, saproti, ka šī tauta plebejisku greznošanās periodu ir izslimojusi kaut kad Napoleona I laikos. Francūži var atļauties būt bezrūpīgi un nestresot. Un kāpēc gan ne? Lieliska sociālā un medicīnas sistēma. Funkcionāla un labi organizēta sabiedriskā transporta shēma (jā, dārga, bet vai pieveicot līdzīgus attālumus Rīgas transporta haosā un sasummējot iztērētos līdzekļus, galu galā neiznāk apmēram tas pats?). Parīzes ielas mēdz mazgāt, šai pilsētā nav maksas tualešu (normālas labierīcības ir katrā krodziņā). Viņu parkos ir grantēti celiņi. Naktīs parkus slēdz, bet kaija vai balodis var jums ieknābt, ja nepratīsieties pacienāt. Parīzieši neizdabā tūristiem, īpaši jau šmucīgiem britu proletāriešiem vai somu fermeriem, kas sadzērušies Vecrīgā uzvedas kā cūkas. Šajā pilsētā kas tāds nebūtu iespējams.

Pārsteidzošais Parīzes miers, pašpietiekamība un rāmā bezrūpības sajūta ir tās, kas, izkāpjot no lidmašīnas mazajā un ērtajā Rīgas lidostā, pietrūkst visvairāk. Laikam jau tieši tas vilina atgriezties Francijas galvaspilsētā vēl un vēl.